Sajūtas

M a z v a j a g


Maz , tik maz man šorīt vajag
Ar sevi tiekoties uz ierastības takas.
Tik ieskatoties spogulī,
Ar kreiso roku zobus iztīrīt.
Tik apjēgt, kas jau teikts, un daudzreiz,
Tik zināt pēkšņi- kā ir iets un kur,
Un ievērot, kā sāpe nāk un vienmēr aiziet,
Un ievērot , kā prieks ir īss
Tad atvērt acis domāšanas upes straumei,
No sevis ārā Tēvu reizi izskaitīt.
Lai tukšums mierpilns, kurā viss reiz dzimis
Man sevi sevi sajust spētu iemācīt
Es kļūstu pati uzmanība,
Es kļūstu prieks un kluss.
Te spoguļpriekšā stāvot
Un apjaušot- cik maz man vajag-
Vien klusam būt
Un sevi iepazīt..

***

A p ē s t s

Apēsts tas top par tavu ķermeni. Tevī esošie atomi uzņem tajā esošos atomus.Tajā esošā dzīvība pārtop tavā dzīvībā. Enerģijā. Lēnām apēsts , tas ir ievērots un baudīts. Izgaršots. Lēnām ēdot, tu izgaršo savu spēju izgaršot. Tu iepazīsti savu garšas un laika uztveri. Tu ievēro ierastību – ēst nevērīgi un ierasti ātri. Ierastību ,ēdienu bagātināt ar domām, sarunām un emocijām. Televizorā skatoties vai dziesmu klausoties.
Lēnām izgaršots ābols, tevis samīļots tevi samīļo.

***

D ā v a n a n e k a m

Nekur visā visumā nav neviens atdalīts, pats par sevi pastāvošs vienums. Atdalītība no visa ir tikai prātā nostiprināta šķietamība. Katrs šķietamais vienums, arī tas, kurš zin sevi, kā es, ir visuma apziņas , vai Dieva izpausme. Es esmu tik plašs , tik dziļš, tik mazs vai liels, cik dziļi spēju ieskatīties aiz domām par plašumu, bezdomu bezgalībā. Ieskatīties aiz zināšanām. Ieskatīties aiz es. Tikai aiz domām ir dziļš pašvisapiedzīvojums, tikai apdomāts plašums ir pierasti drošs, no dziļas skaidrības atdalošs. Domas ir bailīgas, spontanitāte ir radoša, jo tā nav pareizas dzīves plāns, un šis radošums , spēks un piepildījums, nerodas prātā. Tad tā ir Dieva rotaļas pieņemšana sevī. Tā ir nezināma, tāpēc neapspriežama, un arī komentāri tai lieki. Tad arī tumsa ir nespoža gaisma, un arī gaismas spilgtums dzīvā rotaļā ir mainīgs. Tad tu saproti, ka saule spīd visu diennakti, bet noteiktu diennakts daļu tu to vari redzēt. Tad vārds, jebkurš, kuru saki, vai tas, ko klausies, ir rotaļas elements. Tikai nepieķeries vārdam. Nepieķeries gaismai. Pateicies un atlaid to, jo arī tā ir rotaļa. Nepieķeries arī pateicībai. Ja tevī ir dusmas- izdusmo tās. Ja jūti , ka nespēj priecāties- izjūti šo nespēju. Tomēr , lai iepazītu rotaļas dvēseli , dusmās vai priekā, slimībā un laimē, uzjautā sev- kas ir tas es, kurš jūt šo visu dažādību rotaļā, ko sauc par realitāti? Tev nav jājautā ,kāpēc ar mani notiek tas vai šis, jo tā izpaužās tava rotaļa. Notikumi ir rotaļas daba. Nejautā, kāpēc notiek dzīve. Meklē sevi, to ,kas dzīvo. Spontanitāte, mirkļa pēkšņums un negaidītība ir vārdos neaprakstāma sajūta.Un tad , kad tā sevi sāk apzināties , caur tavu mirkļa apziņu- tā dāvana tev sevi, lai kā , apdomājot, prāts to nosauks. Un tad, kad tu iemācies atvērties neapdomātam pēkšņumam, tu sāc sajust sevi apdāvinātu. Šis skats, manā darbnīcā , nav komentējams. Tomēr to var sākt vērtēt. Vērtēt pēc ierastiem kritērijiem, un tad dāvana paliek neuzdāvināta. Gaismas stari, kas veido gaismu, ir dažādi. Tumši, gaiši, krāsaini un vienkrāšņi. Kopā to sauc par gaismu.

***

I e d ā v ā t a t t i e k s m i

Es dalos ar tevi attieksmē, uzmanībā un tajā, kas pirms dāvanas izskata , emocijas un vērtības. Es dalos ar Tevi savā dzimšanas dienas datumā, pateicībā par jūtīgumu, par dzīves dāvanas piedzīvošanu. Tas , kas dalās ir tas , kas saņem. Kā bitei, dod zieds, tā medu dod bite. Kā ieelpu nevar piesavināties un izelpu aizturēt mūžīgi. Tās nepieder, tās ir , la i mēs būtu.
Pasaules mīļums top jūtams Gustava dāvanā – pašradītā brīnum tortē.
Bezvārdu Dziļums staro no Ilzes rūpīgi mīcītā , veidotā māla traukiem.
Esības prieks , top redzams, Valdas audzēto un kopto deviņu šķirņu rožu pušķī.
Es redzu brīnumu dabas dāvanā man- mežzemenēs, garos kātos.Tās salasīju mums. Es redzu dzīves mūžīgo mainību, tā piedzīvošanu , maigi paceļot un atdodot zemei , maza putniņa nedzīvo ķermenīti. Vakar. Bet šodien man dzimšanas diena. Šajā un citās dienās es piedzīvoju savu spēju robežas. Tikai liekās, ka tās ir ierobežotas. Pati dzīve nemitīgā, šķietami nemainīgā ritējumā sevi pieredz caur manu attieksmi un uzmanību. Caur , Tevpateicību, kas nav mana, tāpat, kā es nepiederu saviem vecākiem, caur , kuriem esmu nācis pasaulē. Esmu pateicība, kas pasakās mātei un tēvam. Man nepieder bērni. Es tiem pateicos . Es pateicos kopāesot un atmiņās.
Caur šīm redzamajām dāvanām, es skatu mīlestības caurausto pasauli. Es skatu to sevī. Es tas esmu.
Pateicība ir mīļums.
Pateicos, ka esmu.
Viss palīdz….

***

R o t a ļ ā t

Rotaļīgs noskaņojums , pieaugušam cilvēkam ir retums. Manā darbnīcā ir šūpoles. Pamatīgās linu auklās iekārts pusbluķis. Daudzus gadus esmu piedāvājis cilvēkiem- pašūpot savu augumu , kā bērnībā. No 20 tieši viens uzšūpojās. Šķiet , cilvēku svarīgums , bailēs par šūpoļu spēju to izturēt, atvirza personības tālāk no rotaļas, un iesēdina mīkstos dīvānos. Mēs izdzīvojam dzīves spēli, ar zaudētājiem un uzvarētājiem. Spēle ir noteikumi. Spēlē ir mērķis. Rotaļa ir brīva , spontāna un , un notiek tikai šajā momentā. Lai rotaļātos , nav jādomā. Ir jāļaujās.
Nopietna seja , atbildīga dzīves nasta, pienākumi un domas par sevi , salīdzinājumā ar citiem un visiem, nomāc iekšējo atvērtību, sasien brīvību. Nostāda rāmjos, normās un pieņemtībās. Un tomēr , katrā no mums ir bērnišķais ,šķiet spontānais prieks, nebēdnība, uzdrīkstēšanās, uzticēšanās un pieņemšana. Bērni , kamēr nav iemācīti, bailes(noteikumus) nepazīst. Iekšējais bērns ir esība bez domāšanas.Tas ir skaidrs , mierpilni priecīgs prāts. Brīvība , bez domas par brīvību.Manā Rotaļā piedalās Dievs. Manu spēli spēlēju pats ar sevi.

***

A b p u s r o b e ž ā m

Divas priedes, kas blakus. Tās nekonfliktē pašradītās pretrunās. Tās ir daļa no planētas augu kārtas. Daļa no meža. No meža, kura esību, dzīvību tajā, funkcijas un uzdevumus radījis neesmu es. Koki nav cilvēka prāta darbs. Tomēr tas ieplūst kopējā planētas dzīvīgumā. Tas ir ar visu saistībā. Tās kalpo kopējam organismam. Mani izdomātieLikumi, valoda, karogu krāsas, konstitūcijas tām nenieka neizsaka. Tās dzīvo un kalpo Planētai. Zeme ir vienota arī zem okeānu dziļumiem, zem kalnu grēdām, tā ir viens ķermenis, ar vienotu asinsriti, ar vienotu elpu. Nekas šai sistēmā nav neatkarīgs.

Vai es spēju apzināties, dziļi izprast šo vienkāršo patiesību? Šo , ne manis radīto , bezgalīgi neizzināmo , kopējo realitāti?

Vai es spēju to piedzīvot, sajust bez zināšanām par to, bez pieredzes, bez Latvietības. Vai es spēju sevi sajust , kā daļu no planētas dzīvības? Vai es spēju noņemt visus rāmjus un robežas, caur kuriem es skatos uz pasauli?
Vai es spēju apzināt iekšējo tukšumu, kuru aizbāžu ar domām.
Ar saukļiem , pārliecībām, pieķeršanos, rosīšanos, ar reaģēšanu. izmisīgiem laimes meklējumiem. Laime , man ir kļuvis par sinonīmu baudai un konfortam- drošības sajūtai. Un tad , kāds norūpējies, no visa atdalījies prāts izdomāja neatkarību. To , kura cilvēku pasaulē dzīvojot jāiekaro, jāizcīna. Man neteica, ka izcīnītais , jānosargā. Man neteica, ka aizsardzība ir tāpati cīņa, tās nebeidzamais turpinājums. Man arī nevēstīja, ka neatkarība cīņas laukā nav iespējama. Neatkarība tad vienmēr ir vēlamais , vienmēr mainīgais un zūdošais. Tie, kas man deva zināšanas par manu valsti, par tās robežām, iemācīja mani ticēt šo robežu nemainībai. Mūžībai. Tie deva man savas zināšanas, un tā tie bija mācīti. Man nebija savu domu. Es valkāju to domu , kādu pauž robežās dzīvojošie.

Neatkarības svinības. Vai es spēju skatīties uz tevi bez zināšanām, bez taktikas, vēlmēm un pierādīšanās.
Ja es to spēju, tad tas ko redzu ir plašums. Bezrobežu esības ziedu lauks. Es redzu kādu vīru, kas , šķietami saspringti strādā. Tas sprauž lazdu krūma atvases skaistajā esības pļavā. Viņš nodrošina sevi pret citiem. Viņš veido savu miera ostu , savu sapņu zemi, sapņu zemi miera ostas un sapņu zemes ietvaros. Viņš šķiet norūpējies, iegrimis domās.

***

L i e l g a b a r ī t i

Cilvēku pievelk lielgabarīti, sarežģītas konstrukcijas,tehniskās un civilās revolūcijas. Nākamajām olimpiskajām spēlēm jābūt patiesi grandiozām. Jāpārsteidz pieredze. Jāizbrīna vēsture.
Un tomēr- būtiskais nav acīm skatāms. Jaunībā lasīju šos Ekziperī vārdus , tverdams tos emocionāli , bet neguvis dziļāku izpratni par tajos pausto.
Iedziļinoties ( tas ir skatoties dziļuma dimensijā. -(katrs) lielums sastāv no mazumiem, mazumi no smalkumiem, smalkumi un to izraisītās emocijas ir galējie, prātam un pieredzei veramie vārti. Un , ja tu savu ģenialitāti un vienreizību spēj kaut uz brīdi paslaucīt zem tepiķīša, tad , tavām acīm, ausīm, smaržai, garšai, taustei un prātam saasinoties, pats dzīves dzīvīgums sāk izpausties atklāsmē, atziņā un apziņā, kas ne domājot rada, bet spontāni , caur sevi realizē dziļuma durvju atvēršanu. Ja kādam , kaut uz brīdi sanācis būt savos dziļumos…. Sevi meklējot.
Darbnīca man nav vien vieta koka apstrādei. Caur koku – pašiepazīstos. Caur koku , iepazīstu ne tikai formu pasauli , bet arī neredzamo , dziļi skarošo bezvārda pieskārienu.
Mēs esam sveces, kuras spēj aizdegt daudzas citas sveces, radot siltumu un gaismu. Nezaudējot sevi.

***

K u r a m m a n ī t a i s n ī b a ?

Mana taisnība nav iepretim Tavai. Tikai domas šķirās. Cilvēki šķirās sekodami savām domām, pašsajūtām, kas seko domām, izpratnei, veidojot apzinātus vai neapzinātus uzskatus. pieņemot sevi par domu. Iedomīgi. Katrs uzbūvē savu , ierobežotu domu pasauli. Un tajā dzīvo, saukdami to par dzīvi. Pastāvīgs nemiers, iekšēja saspringtība.Bet to slēpjam pat no sevis. Zem maskas. Ir jānotiek lielām ciešanām, lai apzinātu savu patieso ES. Varbūt – dzīve ir fons, manai un visa cita kustībai un mainībai. Nav – es un mana dzīve. Ir es dzīvē, galu galā es arī esmu dzīve. Nedalīts.Neatdalījies. Nepieņemšana ir pamatēdiens pasaules virtuvē. Garšvielas- pieņemšana. Trakākais, tas , ka cilvēka smadzenēs , par jebkuru , lemjamas dabas situāciju, rodās reizē , tā pieņemšana (kopība), tā arī neepieņemšana.(atdalītība). Visiem, saucamajiem , normālajiem, nosvērtajiem, harmoniskajiem un pieaugušajiem cilvēkiem , prāts ir duāls, tas dalās. Kāda prāta daļa baidās, kāda ir droša. Ego- izdzīvošanas meistara varēšana pārstāv bailes. Doma- reakcija- motivācija, mērķis, darbība mērķa sasniegšanai ( atdalītības palielināšanai). Tāpēc , cilvēce ir totāli sadalījusies.Katrs cilvēces prāts ir sadalījies. Tu to neredzi, jo dzīvo sava prāta šķietamā aizsardzībā. Ilūzijā , ka viss ir ok, kā tu saki savai maskai, un sabiedrībai. Ir smagi apzināties bezjēdzību, tāpēc tu izdomā pienākumus, stādi mērķus, realizē tos. Tā , laiks laimīgi pavadās. Tu reti esi tagad, kur nav interesanti. Tu tagad neesi, jo pašlaik dari visu, laimīgai nākotnei. Tu vienmēr gatavojies nākotnei. Tāpēc palaid garām dzīvi. STEIGA aizmigušas dzīves spogulis. DOMAS Neapzinās tagadni.Bet Dzīve savukārt norit tagad. Prāts , balstīdamies uz pieredzi, projicē pagātnes atmiņas tagadnē. Par jebko ,kas notiek tagad, es domāju ar pagātnes acīm. Ar zināšanām. Tas no manis. Un tas nav obligāts…

***

D o m t r o k s n i s

Runāju ar savu paziņu, draugu , kurš apmeklējis teātra izrādi Tās saturs ataino vecu cilvēku dzīvi. Mans draugs paceļ acis uz skatītāju rindām. Redz daudz , daudz, vecu cilvēku. Pie sevis nodomāja : Te taču vieni vienīgi večuki! Nākošajā momentā šis cilvēks attapās savā realitātē- : Bet man taču pašam jau 70. Tad viņš smējās. Skaļi.
Šajā īsajā dzīves epizodē, gandrīz vienlaicīgi piedalās prāta duālā daba.(dalīšanās) Sākotnēji apziņa , kam neeksistē laika un telpas ierobežojumi, tad prāts, visu saliekot pa plauktiņiem – realitātē.
Visi cilvēki domā.Daudzi cilvēki domās runā ar sevi. Daudzi domā aktīvāk, aizvērtā mutē veicot artikulācijas ar mēli vai neapzināti mainot gaisa plūsmu ieelpā , izelpā. Retais domā skaļi. Skaļie domātāji , kas pilnībā pazuduši sava prāta labirintos, savu skaļumu neapzinās. Strādājot savā darbnīcā , reizēm, speciāli sarunājos balsī. Apzināti. Līdz brīdim, kamēr prāts satraucās par iespējamo : ko citi teiks, ja nu izdzirdēs tevi te tā ar sevi. Skaļi dziedāt ir drošāk prātam. Kādreiz, sen senos laikos, neuzskatīju par nenormālību vienatnē atkorķēt šņabja pudeli un iedzert. Viss ir cilvēcīgi. Viss ir kā ir , ne labi ne slikti. Vienkārši ir. Prāts reaģē uz sabiedrību, kas šķietami pārstāv normu , ierobežojumu izpildītājus . Normālus cilvēkus. Mums atliek tikai apzināt savas domas, lai rastos iekšējs jautājums, baiļu formā: Vai esmu normāls? Izzinot sevi, zinu tagad- nav normālu cilvēku, nav nenormālu cilvēku. Ir dzīve, kuras fons ir bailes būt nepieņemtiem, neatzītiem, nenormāliem.

***

E j a m c e ļ š

Dzīve ir nezināms ceļš , kurš rodas līdz ar ceļinieku, un izgaist līdz ar to .Nav citu ceļu , kā vien tas pa kuru eju. Gājums nav nenoejams, un nevar būt nenoiets.Kas ir gājējs?
Skolās māca izdzīvot, labi dzīvot, dzīvot salīdzinot, vērtējot, zinot, attīstot spējas. Skolās prāts kļūst konkurētspējīgs, zinošs, pārzinošs, attdalīts, izdzīvojošs. Skolā apmācīts prāts redzēs un aprakstīs redzēto pasaulē, tas būs uzbrūkošs vai cietējs, vai malā stāvētājs.Reizēm šo visu kopums.
Mūsu prāti nav raduši, nav mācīti neredzamā eksistences apziņai. Mūsu prātu apziņa ir guļoša. Un mūsu skolotāji te nav pie vainas. Nav vainīgo. Patiesības nav , tā var būt interpretācija, bet ne realitāte. Patiesība tāda ir pret nepatiesību. Un soģis ir , no kopuma atdalījies individuālas vai kolektīvas pieredzes motivēts uzskatu kopums. Egoistisks veidojums, personība, kopiena, domubiedru grupa, valsts, iekārta, reliģija utt. Kā gan iespējams saskatīt dziļumu pasaulei, kurā dzīvoju, ja ne caur savu dziļumu. Jebko, ko piedzīvoju, daru to caur sevi. Viss redzamais vienmēr būs tikai redzētāja domas par redzamo. Pieredzes diktēts reflekss, balstīts salīdzinājumā, balstīts pagātnē. ,kas nes sevī reakciju uz līdzīgo tagadnē. Un tā es nemitīgi stiprinu savu “es”,topot personībā.
Tad nu sanāk, ka dzīvoju šo dzīvi, kā izveidojies es, kas balstīts uz bijušo ( tajā skaitā uz bērnības traumām, ģenētiku, tradīcijām). Jebkuru , šobrīd uztvertu informāciju es vērtēju caur pieredzi pagātnē.( to neapzinoties) Domas, emocijas, vai fiziskas reakcijas formā, es atreaģēju uz saņemto informāciju iekšēji , ārēji , apzināti vai automātiski.( arī ignorance ir reakcija).Es dzīvoju kā reakcija uz manas dzīves notikumiem. Mans noskaņojums, veselības stāvoklis , pašsajūta vienmēr ir ārpasaules iedarbības rezultāts. Nemitīga notikumu maiņa ( dzīvelība), nodrošina visdažādāko manu pagātnes pieredzes projekciju spoguļattēlu tagadnē. Vairums cilvēku reaģē ārēji. Mazākums- iekšēji. ( tradicionāli tas ir tradīcijas iespaidā , sievietes savu reakciju paslauka zem tepiķīša, tādā veidā uzkrājot sevī neveselīgas frekvences enerģiju. Cilvēkiem, kuri , šai cīņai dzīves laukā ,sevī sajūt nespēju , nespēku, jēgas zudumu, mērķu trūkumu, nolemtības elpu pakausī ( mēs katrs nesam sevī šo visu kopumu, šī nespēja dzims, un kā to uzņemsim)

***

S e v j a u t ā j u m s

Es jautāju sev: „Vai viss, ko zinu, apzinos un pazīstu, tas viss , par ko esmu pārliecināts, kam piekrītu, ko aiztāvu, mīlu un ienīstu, vai tas viss ir patiesība?
Es jautāju sev , kas man , tieši man ir Lieldienas? Kā tās skar manu apziņu, emocijas, reakcijas un sajūtas, manu prātu iekustinot kādā noteiktā datumā, noteiktu vēsti nesot? Vai mani skar iemācītais, kas kļuvis tradicionāls, vai mani skar vārds, kas ir tikai norāde uz to būtisko, uz ko vārds norāda. Cik dziļi sajūtu to sevī, cik jūtīgs esmu?
Es meklēju sakni manai personībai ,ticībai, tautai, domāšanai, izcelsmei. Es ceru atrast stabilu- mietsakni, bet nonāku sakņu labirintā. Meklēju patiesību Kristū, un satieku to arī Budā. Tā ir Austrumos un rietumos, būdā un baznīcā, ārā un iekšā. To dzirdu vējā un lietū, jūtu saules un uguns siltumā, ledus mirdzošā aukstumā. Mans suns nerunādams pauž patiesību.Tā nav tulkojama. Tas nav tulkojums vārdam. Es izzinu savu domāšanu, to ierobežotību, kas manī radījusi nedrošu drošības sajūtu. To , kas turās pie vecā un baidās no izmaiņām. To, kas noliedz dzīvu tagadni, mirkli, kas vienmēr svaigs un jauns. Brīdi, kurā sastapt plašumu aiz manām privātajām un kolektīvi uzbūvētajām robežām. Satikt apziņu , kas redz skaidri. Redz manas tradīcijas veidošanās procesu, redz mana prāta balstīšanos ticībā. Ticībā , tam, ka zinu vienīgo patiesību. Tam , ka viss, ko mans prāts tulko, ir precīzs tulkojums. Vienmēr manam prātam par maz. Tam vajag jaunu un jaunu vecā apliecinājumu.Tas baidās no Dieva klātbūtnes , tas sevi iebaidījis un nolicis rāmjos, nosacījumos un izdzīvošanas režīmā. Bailēs.
Man svarīgs ir piedzīvojums. Tas, kas notiek manī iekšēji, saskaroties ar ārējo. Man jāpiedzīvo pasaules ietekmi uz manu dzīvi, lai saprastu, ka šis piedzīvojums ir iekšējs. Man jātic, lai piedzīvojumā gūtu pieredzi. Lai pieredzētu iekšēju satikšanos ar ticības objektu. Man jāklausās Lieldienu svētrunas 2018 reizes, lai satiktos ar sapratni, ka viss, kas ir , ir vienots. Ka es neesmu vientuļš ceļinieks , sevī savu niecību izdzīvojošs radījums. Man jāpamostās no tradīciju un ierastību iemidzinošās nolemtības, lai piedzīvotu sapratni, par visu lietu, uzskatu, pārliecību nepilnību un mainību. Man jāatzīst, ka nepazīstu savu plašumu, esmu uzbūvējis iluzoru krāsainu burbuli, kurā pastāvu atšķirts no citiem burbuļiem. Es zinu sevi kā pilienu, kas ilgojās pēc okeāna, nenojaušot, ka ir tā daļa.
Mans piliens meklē skaistumu un mieru pasaulē. Krogū un baznīcā, darbā un atpūtā. Rosībā, vērtējot savu iepretim citam. Vērtējot sevi sevī. Šodien mīlot, rīt ienīstot Es neapzinos sevī Dievu, un ceļu skatu mākoņos, saucot tos par debesīm. Neesmu atradis klusu un tukšu vietu sevī, to vietu , kurā atpūsties un gūt spēku, sarunās ar to, ko mans prāts sauc par Dievu. Mana mīlētprasme ir prāta radīta teorija, kas balstās baudā, pienākumā, atbildībā un vainas apziņā, cēloņos un sekās, to analīzē. Es nepieņemu un cīnos pret sevi, teikdams ka mīlu Tevi, Tevī gūstot spēku.Neiemīlot šo ķermeni, šo unikālo radību, kurā izpaužos,nespēju mīlēt bez nosacījumiem. Mana mīlestība ir darījums. Tai ir robežas un nosacījumi.
Es jautāju sev, jautājumu, kuru man uzdeva dēls:” Vai pareizticība ir pareizāka par citām ticībām?”
Es jautāju sev:”kāpēc tūkstoš gados esmu karojis tūkstoš karus?” Ticības, pārliecības un personiskā vārdā. Es meklēju vienojošo, jo esmu atklājis šķirošo. Kas mūs vieno vienā veselumā? Vieno iekšēji un ārēji. Es iepazīstu tagadnes spēku sevī. Tas rodas brīžos, kad mana pieredze, mana personība man mani neapliecina. Un pat ja apliecina, spēju šo apliecību neasociēt ar sevi . Tad mana būtība vēro manas virskārtas, pieredzes un tradīcijas izpausmju vilnīšus. Un tad mana prāta daba tiek izzināta, apzināta. Dzīvs prāts un dzīa uztvere tad mostās zem spriedzes un zināšanas segas, zem vainas apziņas plīvura.. Tad katrs mirklis tiek uztverts bez pagātnes pārneses realitātē. Tad esmu . Tad , strādājot ar koku, jūtu Jēzus vārdu nesto būtību:”Nolauziet kokam gabalu, un tajā esmu Es”. Tad, apzinos brīnumu, kas bērna formā piedzimis dzīves piedzīvošanai. Tad pateicos pelēcīgam rītam, sāpei mugurā un visam , ko pieredzu. Tad esmu balstīts esības apziņā. Tajā bezformu un bezrobežu bezgalībā, kurā mana apziņa piedzīvo visu formu mainību, savu plašumu un brīvību. Tās ir manas nebeidzamās Lieldienas.

***

B ū t

E.Tolle Esamība….
Tā ir mūžīga, vienmēr pastāvoša Vienīgā dzīve aiz neskaitāmajām dzīvības formām, kas pakļautas dzimšanai un nāvei. Tomēr esamība ir ne tikai aiz ikvienas formas, bet arī dziļi to iekšpusē , kā šo formu visdziļākā, nesaredzamā un nesagraujamā būtība. Tā ir sasniedzama, jo atrodas dziļi Tevī, un ir Tava patiesā būtība. Taču necenties to uztvert ar prātu. Nemēģini to saprast. To iepazīt iespējams tikai tad ,kad prāts klusē. Atrodoties pašreizējā brīdī, kad uzmanība pilnībā un pastiprināti vērsta uz Tagadni, ir iespējams sajust Esamību. Esamības apziņas iegūšana, tās sajušana un apzināšanās- tā ir apskaidrība.
E.Tolle
Es esmu. Šī apziņa ,uz mirkli vairs nav saistīta ar to, kas es esmu ierastajā dzīvē , ko esmu sasniedzis, zaudējis, mīlējis un cietis. Līdzi šai esības sajūtai nāk smalks prieks. Vibrējoša enrģija, dzīvības sula.Kaut ko līdzīgu šai sjūtai neesmu izbaudījis , ne radot mēbeles, ne precoties, ne šķiroties, ne ejot pirtī , ne barojot sevi veselīgi, sevi apliecinot darbībā. Bet te- klusumā, kur apkārt nekā ievērības cienīga, pēķšņi spēju būt laimīgs, mierīgs, atvērts, atvēries.Sev, Tev, visam.Esība mūs pēkšņi vieno sevī .
Līdz ar pirmo domu, šī sajūta pazūd. Ar mazzmazu domu, nevainīgu. Sirdspuksti , elpa, un laiks bija lēna, priekpilna miera piepildīts. Doma nāca neaicināta. Un nu jau zinu, ka tā neklauvē un nelūdz atļauju ienākt. Zinu arī ,ka pat pozitīvas domas ,priekpilnas emocijas, sevī nes laiku to pārtapšanai negatīvajās māsās. Domas mīl pārģērbties. Pielāgot sevi cilvēka maskām. Līdzīgi kā kaisle mīlestībā, visbiežāk pārģērbjas naidā. Pret ko? Pret masku….Un tā ir prāta duālā, pretpolu daba.
Esību var satikt tikai šajā brīdī. Nevar teikt- es biju, jo lai teiktu jebko, ir jābūt pašlaik. Tikai tagad es sevi varu apzināties. Vērojot domu, kura nāk neaicināta. Uzturot personību, ego, un sevī nesot nemierīgu jaudu. Doma aizsargā no sāpēm, tās atgādinot. Prāts neapzinās, ka šāda netīša aizsardzība , sāpes dara dziļākas.Prāts domā, zin un tad mēģina domāšanas un zināšanas rezultātā uzradītās ciesšanas pārzināt un pārdomāt atkal un atkal. Prāts netic brīnumam- esībai tagadnē. Tagadnē , kur es varu apzināt un atzīt savas sāpes. Atzīšana ļauj apziņai izgaismot sāpju scenārija autoru (ne sevi, bet savu netīšu prātu), to ārstējot. Cilvēks ir dziļi slims un tikai laimīgi- nelaimīgs, ja viņš domā , ka viņš arī ir viņa prāts. Neieklausoties savās domās, tās neapzinot, nesaskatot savas , savu senču, nācijas, dzīvēs domu, emociju, darbību , ierastību šablonus, viņš ir pakļauts ne tikai sava prāta neprātam, bet arī kolektīvā informatīvā lauka prātu verdzībai. Un tā ir nopietna kaite, kas rada vīziju, ka viss no visa ir atdalīts, draudīgs un agresīvs. Protams dažādās pakāpēs. Un sāpes, kas slēpjās zem mūsu personības maskām, tās neatzīstot, tikai izplešas plašumā, skarot un barojot citu masku sāpes. Novēlot Tev – visu labu!, zinu arī ,ka labs ar sliktu mijās. Pateicos par Tavu esību.

***

E z e r a d ā v a n a

Alūksnes ezers man dāvāja, savos ūdeņos skalotu, aijātu, ielīgotu un veidotu priedes koka stāstu. Vēju, viļņu,augu, un dzīvnieku,gaismas un tumsas , cilvēka apziņas skartu. Pārtapušu galdiņā, sev un Tev par prieku esošā bezvārdu mīļumā. Pateicoties saknēm un galotnei, sākumam un beigām. Pateicībā dzīvojot mirkli. Lai mainītos un vienmēr pārtaptu jaunā sākumā, jaunā pateicībā.

***

Z v a n s

“Zvanu tev, lai pateiktu-Tava izgatavotā gulta- silda!” – man teica jaunās gultas saimniece. Šī gulta -tā viņai ir dāvana no meitas un viņas vīra. Ir tik labi apzināties cilvēku jūtīgumu, kas uzplaukst pateicībā. Esmu pateicīgs.

***

P a s p ē t n e s a s t e i g t

Doma nezin, ka beigu nav , ir tikai tādas mazas beidziņas. Doma nezin , ja tā pati nav izzināta. Paspēšana, jau sevī nes sasteigtību. Kas jāpaspēj debesīm, ko tās var nokavēt? Lielākais, ko cilvēks, šajā, cilvēkformā var piedzīvot- tās ir debesis,priecīga bezceļu apziņa.Kad nav uz ko paspēt, neko nevar nokavēt. Viss , kas ir , ir tieši laikā!

***

J ū t ī g a m …..

Jūtīgai Dvēselei
Izsaku sevi, rakstītā vārdā, no šķietamas drošības zonas.
Vērojot savas sajūtas , to interpretācijas, smadzenēm strādājot, sevī esošo izliekot .Tavai un savai uztverei vai ignorancei. .
Neredzamais mani uzrunājis vienmēr. Nav zināms kāpēc. Tas ir fakts. Vienmēr, cilvēkus, notikumus, esmu izjutis emocionāli. Dziļi , iekšēji, personīgi. Esmu jūtīgs. Iespējams, sevišķi jūtīgs. Neapzinātas skumjas un nedrošības sajūta, ir tās emocijas, kuras sevī vēroju kopš bērnības. Cilvēki vienmēr saskatījuši manās acīs to, ko viņi sauc par bēdīgumu. Savukārt es, vienmēr biju spiests attaisnoties, ka esmu priecīgs. To darīju, jo sajutu nepareizību sevī. Izveidoju ieradumu , ar vārdiem atspēkoties sev un viņiem. Manas acis no tā nekļuva priecīgas.Prāts nekļuva līksms.Un tad , sajūtot nepieņemšanu, nespēju būt pašam, – bēdas slīcināju. Mans prāts izdomāja apvienoto pašaizsardzības-pašlikvidācijas sistēmu , kas parasti beidzās ar apziņas izslēgšanos. Toreiz, audzinātības, ģenētikas, tradīciju, sabiedrības nezināšanas piestrāvots, nesapratu, ka būt pašam, atklājot un pieņemot sava ķermeņa savdabības un rakstura iedabu, ir svarīgākais , indivīda uzdevums. Tas garantē veiksmi starp citiem. Izdzīvošanu sevis mīlēšanā. Un tagad jau zinu arī ,ka paliekot pie sasniegtās , sevis , kā indivīda apziņas , no savas būtības , no vienotības ar visu apziņas ,esmu norobežojies. 1997, gadā, mīlestības enerģija , piepildīja manu tukšumu, izspiežot no tā alkohola reibuma bezjēgu. Trīs(3 )cilvēkbērni ,3000 dabu un koku cildinoši darbi, ir šī laika auglis. Šajā, savas dzīves posmā, mīlot un strādājot ,biju uzradījis ilūziju, kurā radu drošību, spēku. Ilūzija par laimi. Tai biju pieķēries. Lai nu kā, manā domāšanā vienmēr valdījis izteikts romantisms , cerība uz labā uzvaru, pat ideālisms, tomēr, dzīves notikumiem 46 gadu pieredzei laiktelpā ejot, šīs īpašības , nav pasargājušas no sāpēm , no nespējas būt laimīgam. Ilūzijas spēkam pēkšņi gaistot, notikumu uztveres iespaidā ,ir sajūta, ka ārējs Dievs, uz ko esi paļāvies , kurš sargājis, ir neaktīvs, bet iekšējās vienotības ar visu spēks , tikai ieradīsies.(varbūt). Tas ir kā atrasties inerces kustībā , bēgot no nāves. Kā sapnī, kad skrien un nevari pakustēt. Un tad es atmodos ,nespējā vairs šo savu ierasto sapni skatīties, bet arī celties un turpināties nav spēka, motivācijas un jēgas. Sāpīgā klusumā, rodas jautājums: kā tālāk? Pašiedvesma te nepalīdz. Zāles , dakteri , hipnozes,masāžas, smaržas, garšas, terapijas, sevis mīlēšana, reliģija, aktīvs darbs, izklaide, sports, sekss, , tas viss ir bijis. Vienmēr ticībā, ka ārējās pasaules meistari, veiks uzlabojumus manā iekšējā pasaulē. Un ātri.
. Tas , kas radījis manu nespēju , radījis arī sāpes.Tas , kas to radījis, neesmu es, tas ir mans. Tas, kas to visu radījis ir domāšanas veids, apziņas līmenis, sevis nepazīšanā, pat noliegšanā. Un tā viss ir mana prāta saturs. Atmiņa. Neviens ārsts nav tuvāk par mani. Dakters ir slimniekā.
Šādi rakstot , izpaužu par sevi, tā izpaužās apziņa caur mani. Te ir klātesošs arī manas individualitātes egoistisks redzējums (prāta domu satura teiktajā). Tā šim, man, notiek sevis meklēšana. un dīvainākais ir tas , ka tas ko meklē , nekur nav pazudis. tas tikai guļ aiz domām par sevi. Apzinos arī ,ka tas ko paužu šajos savos izpratņu rakstiņos, spēj ievibrēt palīdzoši, vien man līdzīgus cilvēkus. Tādi ir. Paldies jums jūtīgie un sevišķi jūtīgie, ka esiet. Tieši jums , visgrūtāk sadzīvot ar sevi un tādēļ, bieži arī ar citas apziņas cilvēkiem.Tieši jūs pieskaņojoties sabiedrībai neīstumā, jūtieties vientuļi.Jūtot neīstumu. Tieši jūs esiet tie , kas pieķerās mīlestībai un naidam. Jūs neesiet vienaldzīgie. Bet , sevi neizzinot , jūs sapņojiet. Jūs jūtiet sāpes,sevī. Sirsnīgums un patiesums ir jūsu cilvēciskā mēraukla. Šī jūtība var mūs nobeigt, un to apzinot tā var darīt mūs sevišķi dzīvus. Viss ir vajadzīgs tikai tik ilgi ,lai saprastu , ka tas nav vajadzīgs.

***

L a p a u z l a p a s k l u s a s k l u s i ņ a s

Kāda klusa daba. Mirklis starp domām. Darbnīcā. Koka lapa ir dzīvības forma.Tā tomēr nav personība ,kā es, kuras mazais , ar prāta konceptu pašnostiprinātais , zinošais, sevi meklējošais, nebeidzamais “es”. Lapa pauž pilnību sevī- vienkārši esot. Tā neko nezin, tā pieņem un nepretojās lapas dzīvei, necīnās ar sevi un citiem. Tajā ir miers un klusums arī tagad , pirms aiziešanas , kad viņas dzīve nodzīvota. Formu pasaules mainībā ir burvība. Tās dzimst, pastāv un izzūd. Zūd domformas, attiecības, pārliecības, uzskati, varēšanas, nauda,sasniegumi, prestižš, zināšanas, tradīcijas, visi materiālie dzīvie ķermeņi. Ieskaitot manējo. Pat tautas, nācijas, planētas un galaktikas dzimst, ir, zūd. Pieķeršanās formai, tās mainīgā būtībā , tūkstošiem gadu ir bijusi civilizācijas izdzīvošanas un attīstības vadošais motīvs. Izdzīvošanai trenētais prāts, uz sevi neattiecina pilnu dzīves ciklu. Vārdu – nāve viņš attiecina uz citiem. Tas izglītojās , krāj sevī personīgo un kolektīvo, neskaitāmu paaudžu pieredzi , lai izdzīvotu un pašapliecinātos cīņā vai neilgā sadarbībā ar citiem prātiem , kuri arī grib būt nozīmīgi.. Viņam dzīve ir cīņa, izdzīvošana, pārliecības, reliģijas, partijas, bērnu, ,konforta, labklājības , attīstības,reizēm pat garīguma vārdā. Ja mans prāts necīnās , tas tomēr nemitīgi komentē , vērtē manu maņu orgānu piegādāto signālu kopumus , notikumus, cilvēkus. Radot domas. Viņš saka , ka katra no tām ir svarīga. Ja apkārt ir visa pirmfons- klusums, tad prāta radītais mentālais troksnis iekšēji ,ir jo labi dzirdams. Nemitīgs.Daudzi prāti mīl darbību, aizņemtību, plānu kalšanu, atbildību, pienākumu – tikai ne sava saimnieka – cilvēka ( lai gan pārsvarā , mēs esam prāta kalpi, nevis tas kalpo mums) savas patiesās būtības apziņas rašanos.Prātam caur varēšanu jābūt novērtētam, tam visu prāta dzīvi jāturās līmenī, caur pieredzi jāvar attīstīties. Un ja tas nespēj būt nozīmīgs citu prātu starpā, tad bieži tas pieņem upura lomu, nosodot, aprunājot,slimojot un vārguļojot, nepieņemot realitāti, notikumus tajā, tos vērtējot labos – ļaunos. Tas no pirmdzimtā grēka rašanās akta. Paradīzē esot, cilvēks nogaršoja dzīvības koka augli- iekodās laba un ļauna atzīšanas ābolā. No tā laika ciešam , savas zināšanas, prāta, varenībā. Aizmirstot esību.Prāta pieredzes izveidotais “ES” , šī personība, ar tai , vai sev uzkārtajām, daudzajām etiķetēm,- ko par sevi zinu un ko par mani zini tu , nodalot sevi ar prāta individualitātes izdzīvošanas prasībām pret pasauli un dzīvi kopumā, neizbēgami cieš dažādās formās. Radot ciesšanas līdzcilvēkos, kuri līdzīgi sevi asociē ar sava prāta uzkrājumiem par savu dzīvi un sevi tajā.Cilvēks ir apziņa, kas caurvij šo ķermeni šī smalkā apziņa ES savieno ar TU. ES ar visu un visur esošo. šī sevis apziņa nav prātam izskaidrojama, viņš to nevar, jo vārdi arī ir tikai forma. Tie ir nepilnīgi . Kad manī esoša apziņa apzinās pati sevi, tas ir mirklis , kurā ierobežotā prāta spējas beidzās un sākās bezgalība.

***

Aiga- Harijs

Harijs: Jā. Liepas pilnas ziedu medus bišu. Smaržo un zummm. Katram un visiem, kas grib un var. Mana latvietība liepai sveša. Tāpat kā dabas gēns ir katrā cilvēkā jo viss ir daba. Robertam skaists vārds! Liekās, ka vārdam un nosaukumam ar garšošanu nepeitiek. Rādās, te dziļāks noslēpums, brīnumam, kas dzīvība.

Aiga: Roberts gatavs pagaršot visu kas man rokās, viņš ēd arī zivju barību, tā laikam viņam tāda mīlestības izpausme pret mani, vai vienkārši dziļa ziņkārība. Liepa sievietes koks, vīriem spēku jāiet smelties Ozolā

Harijs :Labrīt Aiga!Lai vīrietis sevī iepazītu maigumu, lai tas dziļāk saprastu sievieti, – ir jāsaplūst ar Liepu. Gan tevī ir vīrišķais spēks, gan manī sievišķais maigums. Abi ir visiem. Liepas un ozola saspēle ir tikai simbols. Dzīve ir iespēja izzināt plašāk, , to , kas pirms simboliem un koku formām.

Aiga : Pilnībā piekrītu, Labrīt

***

Ne es

Ne “ES” radu koka formas,
Ne ” ES”saskatu skaistumu
Ne “ES” saku vārdus
“E S” varu vien sevi vērojot iepazīt visu.
N E K A S. Šis , ko redzi ir nekas. Un tomēr, tas , ko redzi -IR.
Tā ir brīvības sajūta, veidojot , radot, veidot un radīt, neiekļaujot objektu koncepcijā. Ļauties dzīves brīdim, paverot vārtus , kas ved dziļumā.
Prātam nav izaugsmes, tas nebagātinās, netiek gudrs. Visticamāk ,tavs prāts izveidos pašapliecinošu domu, ieliekot , neko ,sapratnes būrītī. Ja nu viņš nespēs , neko ātrumā piemeklēt, tad tiks pieņemta īsa koncepcija par mani – Hariju Stradiņu, kā nekā autoru. Var gadīties, ka tavs prāts zibenīgi analizēs manas domas, līdz tavai uztverei, vai uztvert nespējai aiznestas ar vārdu palīdzību. Arī vārdi ir forma. Lai izdzīvotu un attīstītos formu pasaulē, to neapzinoties, pilnībā kalpojam savam prātam. Asociējot sevi ar savu prātu. Mums visam vajadzīgs prāta auglis- vērtējums. Un vērtēt mēs varam tikai KAUTKO , ar ko neskaitāmu paaudžu laikā iepazinies cilvēces kolektīvais + mūsu personiskais prāts.Prātam nav saprāta vērtēt KLUSUMU, TUKŠUMU, ARĪ ŠO NEKO. Vērtētas tiek vienīgi sevī formu nesošas parādības. Prāta darbības faktiskais , vēlamais efekts ir REAKCIJA uz formu.
Tādi radot , man , kā prāta kalpam spējīguma apziņu, spējot pastāvēt, bet ne mierpilni būt.
Tikko dzimis cilvēka mazulis, ir brīvs no prāta konceptiem. Būt dzīvē, ir tā būtība. Tālāk jau, vecāki, skolotāji, priesteri, grupas dalībnieki, ozrganizācijas, vide, sabiedriskā iekārta, un jeb kas , ar pārliecību šķietami nostiprinājies.Izdzīvošanas instinkata vadītas , mūsu smadzenes , savu darbību organizē , izkārtojot miljardiem smadzenēs esošo neironus , mūsu reakciju uz dzīvi nosakošās ķēdēs. Šo ķēžu darbība nosaka mūsu personības iezīmes. Ikreiz , kad mūsu maņu orgāni , smadzenēm ziņo par notikumu , neironi zibenīgi izkārtojās ķēdēs , kuras mums vēsta kā rīkoties. Ja es zinu, ka esmu mans prāts, tad zinu tagad arī , ka no mana prāta lēmumiem , atkarīga mana izdzīvošana formu pasaulē.
Kad mazulim tiek uzdāvināta viņa pirmā mantiņa, viņa pirmā īstā forma, līdz ar šo dāvanu , viņš saņem vēsti, par visu lietu nodalītību. IR DZIMIS EGOistisks prāts. Un tiešām, formu pasaulē , kurā dzīvo 99.9 % cilvēces, škietami neiespējami saprātīgi būt bez ego., Vairums no mums skaidri zin , ka nu ES nekā bez MANS ( viedoklis, pozīcija, īpašums, darbs, bērns, vīrs, sieva, uzskats, – DZĪVES STĀSTS).Mans ir mans. Kā mazulis, kurš sevi sācis apzināt, ātri pieņem formu pasaules likumus , kuru zināšana un ievērošana ļaus labi dzīvot, tā arī mēs- jau ne mazuļi būdami , neapzināti nodzīvojam savas dzīves uzturot sevī šo atdalītību no citiem , no visa, no kā mūs sargā uz izdzīvošanu tendētais prāts. Šīs izdzīvošanas jaunības gadu forma ir – Uzņēmība, IZAUGSME, Attīstība. Liekas, nekas , kas labi , pa prātam notiek, nekad nebeigsies.Brieduma gadu forma , kad fiziskais ķermenis sāk sairt, spējas iet mazumā , startē ar pieredzi, nostiprinātiem uzskatiem, pārliecībām. Tas gūst spēku turēties pie dzīvības, stāstot savu DZĪVESSTĀSTU. Ar cīņu, un dzīves realitāti nepieņemošais , izdzīvojošais prāts, aizsedz apziņu , par VISU FORMU MAINĪBU DABĀ. Ir grūti pieņemt , kādu mazu nāvīti ( piemēram , naudas problēmas, vai agrāk, tik spējīgo roku , nespēju veikt ierastu darbu, utt.)Tas gūst spēku turēties pie dzīvības, stāstot savu DZĪVESSTĀSTU, kritizējot, vērtējot, paužot, citus dzīvesstāstus, kuri taču arī ir reāli to saimniekiem. Jaunam ego pārsvarā tagadne, vienīgais moments , kurā notiek dzīve, poligons nākotnes vīzijas radīšanai . Tagadne tad kalpo ilūzijai. Briedušam ego tagadne, kurā vēljoprojām atrodama realitāte, dzīves esībā, kalpo kā vieta pagātnes atsaukšanai atmiņā. Pagātnes atkārtota šķietama izdzīvošana. Dzīves pildošā enerģija mutuļo vien šajā momentā, kad notiek dzīve, tagad, jebkad, jeb kurā vecumā. Asociējot sevi ar savu prātu, un šī paša prāta aizsargāti no tā egoistiskās , vēl jo projām sevi apliecinošās dabas, šie cilvēki (mēs) tā arī nespējam rast ilglaicīgu , pastāvīgu mieru, projicējot šo nemieru uz sevi neiepazinušiem līdzcilvēkiem, un barojot kopējo , planētu apdzīvojošo civilizācijas nemieru. Ar savu prāta darbību, to neapzinoties, esot tieši līdzdalīgiem, tam visam neprātam ,kas ikdienā ir klātesošs civilizācijas izdzīvošanas procesā.
TUKŠUMS , mūsu prātam nav interesants. Tas nav ieliekams aprakstošā formā. Tas tomēr ir fons, bez kura esības , mēs nespētu saskatīt un mīlēt dažādās lietas, ar kurām bagātinām savu dzīvi. Formas dzīvo telpā. Pati telpa ir formā esošs tukšums- nekas.
KLUSUMS, kas ir formām neaprakstāms, tomēr ir fons dzīvīgumam, kas parādās vārdos un skaņās. Pauze vai atstarpe ir klusuma brīdis.Prāts to nepazīst Klusums , arī ir vienīgā vieta, sevī, kur spējam apzināti būt klāt domu dzimšanas brīdī. Iepazīt sava prāta radīto troksni (mentālu kņadu), un vērojot šos , mūsu smadzeņu radītos impulsus, ( domas, emocijas, fiziskās sajūtas ķermenī) , atklāt, ka lielākā daļa domu, ir domātas bezgalīgu skaitu reižu. Domas atkārtojās. katra no tām sevi piesaka kā eksistenciāli svarīgu. Neizbēgamu. Nolemtību radošu.
Vērojot savas domas, tās apzinoties, nekomentējot prātā, ( viņš spēj radīt un momentā komentēt pašradīto aizsedzot APZIŅU(mēs esam šī apziņa), Atklājās saprāts, kurš nes vēstījumu- Es neesmu mans prāts. Viss , kas manam prātam ir zināms, var tikt ar laiku apšaubīts, tas ir nestabils. Uz to ilgstoši nevar paļauties. Tas vairo ciesšanas.Miers, prāta vadībā nav apgūstams. Apziņa ir dzīve , tā ir mēs. Un katrs no mums ir vienots sevī , citos, visā. Caur apziņu, kas vieno -Mani ar Tevi
Mūs ar citiem
Mūs , ar visu lietu kārtību …..

***

Apgrēcīgais (su)Ņuks….
Viņš ir apgrēcīgs un priecīgs. Par to , ka ir…..
Sauvaļojoties, vēl bezsšķirnē un bezvārdā esot, brīvs no dresūras un apmācības , viņš neprata izprast neizprotamo, sevi un savu suņa dzīvi.Dažreizīti, kad jaudīgs snaudiens, piemigumā, iestarpinājās viņa nenoteiktajā, nereglamentētajā diennakts stundā, bez vēlamā un sasniedzamā rezultāta apceres, viņš ļāvās. Miegam. Un miegs vienmēr bija modrs.Gulēdams kādā no daudzveidīgajām, videi un noviskautkāvēlatkarīgajām gulēšanas pozām,reizēm gan, viņš bija skaļš un kustīgs. Tomēr miegs vairāk bija dziļš , nevis caurs.
Pamodies, viņš vēroja apkārtni, tā vēroja, it kā to darītu pirmo reizi. Vienmēr pirmo reizi. Izsalkums, vai ēst griba, viņam lika meklēt to, ko viņš parasti atrada uz brīvdabā klātā galda. Viņš to pieņēma sevī , neskaitot kalorijas, neaprēķinot dienas devu, un reizēs, kad galds bija tukšs, nevainojot likteni.
Pie upes malā piesietas koka laivas, viņš uzkodās staipīgam garšīgumam. Skrīvergotiņai. Tā ielipa viņa zobstarpās, zobstarpēs, saķepa augšlejās un kļuva nenorijama. Ar ķepām, viņš mēģināja atķeppināt garšmassu no sakodiena.Tas izdevās,un konfektes atlikums izvēlās zālājā. Gara , sārta mēle izšaudamās no suņa mutes ,veidoja mistiskus zīmējumus gaisā. Brīžam , mēles izšāvienā , tā pārliecās elpcaurumiem, aizsedzot acu gaismu, brīžiem, tā savilkās tūtītē, kas neatrullētā veidā pazuda atpakaļ vietā, no kuras izšāvusies.Ar gariem zobiem, garšīguma apburts, viņš atkārtoti iekodās, nu jau vēllipīgākā un staipīgākā veidojumā. Līdz tas pilnībā bija iecīnīts suņa dziļumos. Tā bija viena no daudzajām pieredzēm suņa mūžā. Kā visas pieredzes, tā bija svarīga pieredze. Tas bija kas nebijis, tādēļ vērā ņemams. Izmisīga cīņa baudas iegūšanai.
Cilvēku-saimnieku, viņš satika neplānoti. Plānošanai bija vajadzīgs laiks. Bet viņam tā nebija. Viņam nekā nebija. Bija viņš un viss bija ar viņu.
Ņuka saimnieks Ņukam iedeva vārdu. Vārds bija Ņuks. Un vārds bija pie saimnieka.
Viss bija kā bija, un notika tā , ka Ņuks kļuva apgrēcīgs. Pa atvērto vārtiņu spraugu, viņš šķērsoja atļautās robežas. Pasaules izziņas vēlmē, personisko instinktu vadīts, nezinot likumu un normu. Viņš piederēja cilvēkam. Un cilvēks dzīvoja , ar sētu apliktā zemes gabalā,(pleķītī) kurš arī piederēja cilvēkam.
Pēc trīstunduizskrējiena, kad saimnieks atkal atradās, kopā ar to Ņuks saņēma priekpilnu, saimnieka dusmu izpausmi. Brīdinājumu un mācību. Brīdinājums- dzīvosi būdā piesiets pie ķēdes, mācība- nedrīkst pārkāpt robežas.
Laikam ejot, suns apguva saimnieka dabu. Ņuks tika veidots, pārradīts, pielikts un noņemts. Tas bija ieguvis sugu un vārdu.Drošību,siltumu un bezrūpību, sabalansētu ēdienu, gaumīgu ,uzpolsterētu gultas vietu, kakla siksnu ar piekariņu, paklausību uz vārda, uzslavu un sodu par pārkāpumiem.
Viņš , šķiet bija arī zaudējis, lai iegūtu. Viņš tika sterilizēts, kastrēts, vakcinēts un čipots. Viņa izvillošanās tieksme tika bloķēta, tāpat ,kā iesmaržināšanās ar sūdu, tajā vārtoties, un reizēm tajā iekožoties.
Viņš juta sevī dzimstam, ko līdzīgu grēkam, reizēs, kad viņš atrod , bet saimnieks atņem.
Suns veidojās pēc līdzības ar saimnieku. Tikai cilvēks spēja atšķirt labo no ļaunā. Tikai saimnieks spēja mīlēt un nīst. No sirds. Ņuks kļuva gudrs. Tāds bija saimnieka vērtējums. Cilvēks spēja mīlēt suņa paklausību. Cilvēks necieta grēku. Viņš negrēkoja, tāpēc , lieliski zināja suņa grēkus. Saimnieka teiktais- nedrīkst , kļuva par vārdu, kura priekšā lieliskā iespēja būt patiesam- atkāpās.
Kopdzīvē ar saimnieku, Ņukā radās vērojums. Tas bija pieredzēts viņa , suņa dzīvē.
Suns juta dzīves skaistumu un baudas, ko tā sniedz. Viņš juta arī bailes, no pieredzētā soda un vardarbības. Viņš juta, ka saimnieks reizēm ir nelaimīgs, un tieši šajās reizēs Ņuks piedzīvo – sava cilvēka dusmas. Viņš tomēr ir bailīgi uzticīgs, vai uzticīgi bailīgs. Viņš ir suns, un cilvēks nav viņš. Starp Ņuku un saimnieku – mūžība. Nekad viņi viens otru neizpratīs. Modri vērodams dzīvi, viņš
redz mūžību, kas atdala saimnieka, viņa sievas un bērnu patiesās būtības. Tie ir tāli.
Bet , kā teicis kāds cilvēks savā simtgadusvinīburītā, izkāpjot čībās, pa atvērtu logu: Viss ir tieši tā , kā tas viss ir. Cilvēka un suņa mūži ir dažādi. Dažādu cilvēku un dažādu suņu mūži ir dažādi. Lai laime Tev un Tavam suņam!

***

S e v

Pa ceļam.
Šis te ir mans pašvērojums. Sev pašam atskaite. Sevī pašā runāšana. Ja tu šo lasīsi, ja tas tev trāpīsies, ja tu tajā iedziļināsies, tad sapratīsi kaut ko, kas tev jāsaprot. Iespējams , tu žēlosi mani, tikpat iespējams nosauksi par nenormālu. Lai nu kā, tavi spriedumi būs tavi spriedumi. Tie radīs sajūtas tevī pašā, un ja tu šīs sajūtas piefiksēsi, iespējams atklāsi tajās pretestību tam , ko lasi. It kā noliegumu un nepiekrišanu tam ko jūti. Personīgu sajūtu, kas rodas tevī. Mūsu domāšana un dzīves uztvere šobrīd var atšķirties, un tā noteikti nav vienādojama un pielīdzināma. Mūsu pašapziņa tapusi dažādās ģimenēs, dažādos apstākļos, tradīcijās un vidēs. Ierakstīta atmiņās. Saticīgi un konfliktējoši redzējumi mūs vieno un šķir. Meklēju vienojošo, to par ko varam vienoties un beigt sacensību pareizībā. Smagumu, kas spiež sirdi, nevēlēšanos iedziļināties vai vēlmi spriest tiesu . Tas, par ko es te rakstu, ir mans pārdzīvojums pašam sevī un pasaulē skatoties. Spogulī skatoties. Tas ir mans pašvērojums, fakti par manu tagadni . Arī vakardiena, kad tā bija, ja bija vispēr, bija tagadne. Rītdiena, kad pienāks, to apzināšos kā tagadni. Te ir vērojums laikā skatīts. Te ir jautājums par tagadnes kvalitāti, par pašsajūtu ceļā, caur dzīves bezceļu lauku ejot. Ceļā uz nezināmo, neizzināto vēl. Nezinot kas tā dzīve tāda ir. Kāpēc tā notiek, un vai tā tai jānotiek. Kam kā jānotiek-nezinot , nepazīstot meklējamo objektu, vien nojaušot, ka meklētājs meklē pats sevi. Un tas šķiet komiski. Viss notiek prātā. Tas rosās sevī. Jautā un atbild pats sev. Tas redz un dzird sevi un vērtē dzīvi un notikumus pēc savas ierastības.Vai vēlmes, kas iedomāta. Tas uzbur realitāti un sajūt tās esību. Naksnīgās debesīs spīdošu mēnesi tu uztver iekšēji, tomēr sakot – tas spīd tālumā, bet es esmu te.Uztveru sevi iekšēji, pat apskatot savu spoguļattēlu spogulī. Vērtētājs un zinātājs ir manī. Dzīves piedzīvotājs ir mans prāts. Nosaukumus visam tas izdomā no pieredzes, tas rada priekšstatus, tos apliecinot dzīvē, kā patiesību. Līdz brīdim, kad dzīves ceļā sastaptie notikumi rada ciesšanas , nepanesamības sajūtu. Irastības nespēju izdzīvot ierasti. Tad cilvēka prāts, izcieš, izdzīvo smagu laiku vai skumju mūžu. Bez dzīvesprieka un dzīvīguma sajūtas. Tad zūd tās spējas, kuras darījušas varošu. Tad zūd piederības sajūta, tā sajūta, kas apliecina cilvēka vērtību .Ir zudis kaut kas , kā dēļ vērts dzīvot. Prāts apjucis, sajucis sevī, mēģinājumos atrast izeju pats sevī. Lineārs, taisngriezis. Zūd dzīves jēga un saturs. Nedrošība un bailes pauž realitāti. Līdz brīdim, kad pati no sevis, pati sevī rodas vajadzība izdzīvot Līdz brīdim, kad apziņa apzinās dzīvības enerģiju, kas ieplūst domas vietā. Tā , kas domu un domāšanu krustcelēs, atrod tukšu domstarpu, lai liktu sev pievērst uzmanību. Tā , mazā klātbūtnes sajūta , apžilbina spēju to vērtēt. Tās apziņa ir dziļi dziļa priekpilnuma platība. Tā apliecina man manu būšanu un jušanu. Visu pienākošo informāciju apstrādā mana domāšana. Tā rada manu dzīves izpratni. Tā rada savu vērtējumu tam , ko uztver. Tā veido manas personības iezīmes, noslieces un tendences. Tā rada rīcību un sekas , un tikai rūpīgi iedziļinoties , var atklāt savas ierastas rīcības ierastas sekas. Rīcību un seku atkārtošanos laika gaitā.Tikai nonākot pie vajadzības to apzināties, to ir iespējams atklāt . Prāts uztur sevī domāšanas savdabību, tas ir radījis mani manī, manu paštēlu, un to nostiprinājis mentālā un ķermeniskā pieredzē. Tas to nostiprinājis , uztur un piekopj, ārējo skatot iekšēji caur šīs mentālās konstrukcijas neironu ķēžu darbību, iedzimtību un nosacītību. Tas manī radījis kalpošanu prāta un ķermeņa reakcijām. Tām , kas mani pievedušas pie nespējas sevi pieņemt tādu, kāds esmu. Pie jautājuma- kāds es esmu un kas esmu. Mans prāts uztur sevī manu personību , sargā to no pasaules , manas kokapstrādes darbnīcas putekļu valstībā, koka stāstus sacerot un stāstot tālāk, miera ostas aizvējā. Mans prāts nespēj pasargāt sevi no sevis paša. No savas dzīves izpratnes paušanas domformās. Tas nepasargā no domu pārtapšanas nomāktībā, dusmās , aizvainojumā, nepiedošanā ,skaudībā, neieredzēšanā . Tas nepasargā mani no uzbrukuma, aizstāvības vai bēgšanas. No smaguma sirdī ,ko agrāk vai vēlāk rada šie trīs. Un arī tad, ja mans prāts pauž smalkākās lepnības formas- ignorēšanu, neiejūtību, tas tomēr rosās sevī pašā, savās sarkanajās robežlīnijās , vērīgi piefiksējot savus apdraudējumus, krājot tos sevī un ķermenī stāvošas, neplūstošas enerģijas formā. Bailes, kas vēlās drošību un mieru, papildina manī sprādzienbīstamu massu, kas agrāk vai vēlāk, labvēlīgos apstākļos reaģēs ar dzīvi, uzspridzinot manu ķermeni vai iekšējai spriedzei paverot izeju uz āru. Mans prāts nepasargā no uztraukuma un nemiera. No stresa. Tas to rada un uztur. Ilgāku laiku vienatnē esot, ciešu no vērtējošām un taisnību alkstošām domām, no mana prāta reakcijām uz piedzīvoto, no tā reakcijām uz varbūtējo. Te sāpu vienatnē. Negribot sāpēt, negribot skumt, negribot būt konfliktā ar sevi un pasauli. Jautājot sev: vai mans prāts ir mans ienaidnieks? Vai es esmu mans prāts, ja spēju apzināti vērot domas, kas tajā dzimst pašas no sevis. Man negribot. Līdz ar šo jautājumu uzdošanu sev pašam , esmu kļuvis vērīgs pret sevi, vērojot un apzinoties ierastas domas, ierastas darbības, ierastas izvēles un nespējas izvēlēties . Esmu apzinājies bailes, kas uztur spēju baidīties.Visur, kur esmu – esmu pašvērojumā. Ja esmu ieplūdis domplūsmā, arī tad to apzinos un nostājos tagadnē. Tā es apzinos sava prāta spējas būt nespējīgam pieņemt sevi un dzīvi, tās realitātē. Prāta spējas uzturēt nevarīgumu ķermenī. Te, esmu nonācis pie jautājuma- būt vai nebūt. Tas , ko esmu apzinājies, nav tik būtiski svarīgs, kā tas, ka esmu apzinājies. Esmu sācis vērot un ieraudzīt sevi. To, kurš vienmēr pieejams vērojumam. Manas ciešanas pavērušas durvju spraugu , svaigam gaisam, dzīvības spēkam, ļaujot ieelpoties un to pieredzēt sevī. Esmu sapratis, ka svarīgākais, kam man dota dzīve, ir piedzīvot tās mainīgumu .Ciešot no sava egoistiskā , atdalītā, nestabilā prāta reakcijām , vēloties, iedomājoties, vērtējot, gribot, dabūjot un zaudējot.Es varu tikai nezināt. Nezināt to, kas sekos. Nezināt sākumu un galu spējai un nespējai, dzīvei un nāvei, jebkam , ko piedzīvoju iekšēji. Piedzīvot spējīgu nespējīgumu būt priecīgam par labo un slikto kas dots. Par sevi pasaulē. Sāpot iekšēji un ārēji. Izstarojot sāpes. Šīs sāpes sāp vienam esot, tāpat kā esot kopā. Arī vienam esot, mana domāšana skar visus, kas spēj just un pat nedzīvo tā apstaro. Tā dzimst manī un izstarojās no manis laukā, apstarojot visu un visus. Es esmu viens no visiem un manī dzimstošās domas , jūtas un emocijas ņem spēku kopējā cilvēces pieredzes krātuvē. Esmu uztvērējs un raidītājs. Mana prāta noskaņojums, uztver un raida noteiktā diapazonā. Ar vien dziļāk izzinu šā raidītāja ietekmi uz pašu raidītāju. , Tā ir sava prāta dabas izzināšana. Šodien gribu pieņemt visu tādu, kāds tas ir, bezbailīgi un iejūtīgi. Venkārši pieņemt sevi vai sevis nepieņemšanu, dzīvi un visus ,kas dzīvo kopā ar mani. Ieklausīties un sadzirdēt , kopābūt un nepretoties izmaiņām. Izmaiņām ,kuras neizbēgami sastopu ejot pa man atvēlētās dzīves piedzīvošanas mirkļu apspīdētu ceļu Neminu un neanalizēju. Meklēju mieru sevī. Sevi sevī. Mierīgs prāts ir skaidrs prāts. Mierīgs ir kluss, tas nepauž ideju un nerada domas,nebūvē mentālu priekšstatu konstrukciju. Tas nerada savu realitāti un nereaģē uz savu radīto.Kluss ir vesels, tas izslimojis vienpersonisku pasaules redzējumu. Nezinošs bet iejūtīgs prāts, ir saprātīgs. To sevī esmu vērojis bezdomu laika zibšņos Tas paplašina apziņu, tas liek prātam mainīties. Tas vājina prāta uzturētās robežas, līdz ar to dzīvības enerģiju rodot priekā par robežu atklāšanu, priekā par plašuma apziņas klātbūtni ikdienā. Lai uzzinātu, kas esmu, ir jāuzzin, par ko sevi esmu uzskatījis ceļu ejot. Ir jāpiedzīvo pašsapratne un pašnoliegums. Jāpiedzīvo mana prāta divējādā daba . Tā vērojama manās domās, vārdos un darbos. . pasauli skatu jā un nē acīm, labi sliktu vai slikti labu. Arī sevi redzu vāji stipru vai stipri vāju esam. Mainīgi. Nepastāvīgi. Nestabili.Tādēļ nedrošība un bailes. Reizēm tie abi manī redz vienlaicīgi, tad prāts sāk domu karu, pilnībā iegrimstot sevī. Esmu ar tiem saradis. Iepazinis tos abus manī, spējās un nespējās, zināšanā un nezināšanā, saprātā un neprātā.
Te fakti, kas vēroti pašvērojumā. Tos vērojusi ar unikālu raksturu apveltīta personība. Sāpošs prāts un ķermenis, caur kura blīvajām porām sākusi spīdēt dzīvības enerģija, liekot sajust prieku par dzīvību dziļi sevī apslēptu . Te fakti , ko vērojusi mana Dzīvības apziņa. Tā nav izprātota, radīta. Tā nav iepazīta, bet ir sajusta, apķerot koku, sajūtot zvaigžņotu debesi savās krūtīs, sajūtot dzīvu zemi zem kājām, ieskatoties gotiņas acīs, vai vērojot sevi no malas uz brīdi. Tā ir sajusta , cilvēkos un dabā. Tā ir sajusta iekšēji. Te Fakti, kurus , caur mana prāta komentāriem, pierakstījusi apziņa, sevi satikdama. Var teikt arī tā- te runā mana miesa un mans gars, mana forma ar bezformīgo manī. Būtība tiekas ar virspusējo. Nezinu sāpju rašanās sākumu un beigas, nezinu , cik ļoti grūti panesami un nelabojam manīi tie ir pašlaik. Cik postoši vai svētīgi tie var izrādīties tālākam ceļam vai ceļa beigām. Tas jaunais un neparastais, tā dzīvības sajūta, reizēm liek just prieku arī sāpēs. Tas ir kas jauns- apzināt sevi sāpošu, nevis pakļauties sāpēm. Retos brīžos spēju nesaplūst ar savu nelaimīgumu. Tas ir manī, bet tas neesmu es. Esmu pieradis, ka prāts saka taisnību , bet vērojot sava prāta klusuma brīžus, esmu baudījis saprāta bezbaiļu klātbūtni. Miers, kas dzimst pats no sevis ir piedzīvots. Prāts top vesels līdz ar nepretošanos esošajam. Tad , kad tas nepretojas pats sevī, tad beidzas iekšējs konflikts, kas norisinās domāšanā. Šī dzīves pieņemšanas sajūta ir reta. Tā ir ierastas domāšanas aprobežota. Spontāns prieks pārtop pēkšņās skumjās. Tie abi var rasties ne no kā. Prieka apziņa manī vēsta cerīgumu. Tā ir optimistiska, un tā nav domu stiprināta. Tomēr tai nepieķeros.Skumjas sajūtas , šķietami ne no kā parādās un tad tās uztur un pabaro skumjas domas. Tās baro nelaimīgumu manī. To prāta daļu, kas ir valdošā pašlaik uz laiku manā domāšanā. Te, kā stāstā par labo un ļauno vilku, kas dzīvo cilvēkā. Tos jābaro, lai tie izdzīvotu. Kuru barošu, tas izdzīvos. Tikai es varu iepazīt sevī esošo labo un ļauno. Es spēju tos vērot un nonākt pie vajadzības apzināties sevī saimnieku tiem abiem. Bet pirms vajadzības būt par saimnieku, manī rodas sapratne, ka esmu kalps. Kalps savai ierastas domāšanas tradīcijai. Ar auklām darbināma lelle, kas tikai iedomājas, ka dzīvo savu dzīvi. Esmu saaudzis viens , ar sava prāta domāšanu, sevi meklējot sava prāta saturā. Tagad nojaušu, ka kalpoju lepnam saimniekam, kurš , par kalpošanu, mani baro ar skumjām.

Ar zīmuli , pierakstu sevi kladē. Izvelku sevi redzamībā pašam sev. Jautājot: kas nomāc? Atbildot: Tie ir manas un manu senču pagātnes ziņneši, kas brāžas cauri caur šo mirkli, savus trauksmes zvanus zvanīdami, modinot domas ,tās sātīgi pabarodami , un nu jau ar domu spēku stiprināti, sevi man apliecinājuši, traucas nākamībā. Šai mirklī apstājos un saprotu skaidrāk kā vakar: – tie mani tur gaidīs, lai tiktos atkal un atkal. Saprotu- tos negribu un nespēju vairs pabarot ar savu kalpošanu , ar manu uzticību . Tie zin ka tiem sekošu, tāpēc vienmēr tiekamies neplānoti, bet tikšanās ar tiem vienmēr notikusi manī. Tiem nav savu māju. Tie dzīvo manā galvā. Zinu, man tie jāiemīl, kā labdari, kā tādi, kas sargājuši mani no sevis un pasaules. Tie jāpieņem un jāapmīļo, kā manas iztēles auglis. Kā bērns , kurš manī vēl dzīvo neapmīļots un neuzklausīts.
Ir tikai vēlme un nemācēšana, skatīties faktiem acīs. Saskatīt , izkatīt , redzēt tos no sevis nost, kā vakardienu, kas nav vairs dzīva. Kas nedzīvo vairs domās un emocijās . Tā ir bijusi un , kā faktu kopums apzināta, nenoliedzama. Ir vēlme un nemācēšana pateikties vakardienas notikumiem, cilvēkiem, situācijām, domām un reakcijām manī dzīvojošiem. Pateikties šim dzīves skolotāju kolektīvam, labdaru kopai un ceļa rādītāju apvienībai. Pateikties un atvadīties no tiem. Ir tikai vēlme un nemācēšana tūlīt, tagad, uz visiem laikiem saplūst ar prieku un mīlestību. Ir vēlme un nemācēšana nepretoties visam kas ir.

• Asaras atver sagūstīta laika upes slūžas. Tās atbrīvo sakrājušos tecējumu, tas to atbrīvo no nekustīga ūdens spiediena, no nolemtības un neizbēgamības nastas. Uz laiku ir viegli. Domas apstājās , plūst rāmi. Kā akmens no sirds, kā kalns no pleciem. Tomēr tas, kas aizsprotu radījis ir dziļi manī. Tas pamazām atkal un atkal ver slūžas ciet. Tas sagūsta upes plūdumu. Laiku pa laikam upe pārpurvojas. Asaras , ir tikai enerģijas atbrīvošanas veids. Starp asarošanu un kliegšanu nav atšķirības.Tā ir izlāde, kas neatbrīvo dzīvības plūsmu sevī uz visiem laikiem. Tās palīdz izdzīvot. Tās palīdz brīdi neciest dzīves smagumu. Arī asaras ir domu pavadītas. Tās ir tikai suseklis, kā raksta dzejnieks Ziedonis.

• Nepieņemšanas sietam cauri plūst mana dzīve. Tas sijā smalki un rūpīgi. Tas ir smadzenēs iebūvēts komplekss režģis. Tas atsijā nevērtīgo un paņem vērtīgo. Tas nezin, ka visā, kas tiek sijāts, ir labais un sliktais. Visā ir melnie caurumi. Viss ir nepietiekošs pats par sevi, bez kopuma. Tas nezin, ka bez tumsas nav gaismas, bez nakts nav dienas, bez nedrošības nav miera. Te , šajā zemes virsū. Viss ir divējāds un pretējs. Plusā un mīnusā rodas kustība. Viss te ir ciklisks, nestabils un zūdošs.
Tikai sāpēs no piedzīvotas mainības, no zaudējuma smaguma priekšā dzimušas
nespējas nodrošināt nemainību, mana nepieņemšanas režģa acis kļūst platākas, šodien pieņemot sevī
vakar nepieņemto.

• Ārsts manā galvas dobumā nesaredzēja bailes. Manu ķermeni aplūkojot, viņš prasīja- no kā es pārtiekot. Teicu: Jebkas, ko es ēdu, pārtop manā miesā. Es ēdu to, un tas paliek par manu miesu. Ja ēdu ar prātu, tad zinu, ko ēdu. Bet es ēdu ar sajūtu par to , ko manam ķermenim vajag. Reizēm tam vajag neēst. Tad , viss, ko apēdu vai neapēdu , nāk manam ķermenim par labu. Gadās, kad mans prāts noliedz manu ķermeni, un tad es esmu nejūtīgs pret ķermeņa vajadzībām. Esmu novērojis, šo nejūtību sevī , baiļpilnā, saspringtā prātā. Stress dara nejūtīgu. Uzvilkts prāts- ir tuvredzīgs, tas grib izdzīvot un redz ārējo pasauli, kā bīstamu. Tas neapzinās, ko un kāpēc dara.Tas uzbūvē savu realitāti. Kā zvēriņam ,kas tikko sagūstīts. Tam ne līdz ēdienam. Bailes pārkliedz vajadzību ēst, vajadzību ieklausīties savā ķermenī, ieklausīties cilvēkos un dabā. Tas nespēj redzēt kopskatu, tagadnē reaģējot sevī, savā šaurā izpratnes tradīcijā reaģēt. Tad prāts noliedz ķermeni. Tas to nekopj, neieklausās tā vajadzībās. Tas soda sevi caur ķermeņa ciešanām, tad pārdzīvo par skatāmo rezultātu ķermenī.
Bailes valda pār iejūtīgumu. Tās domā, ka spēj pasargāt mani , radīt drošus apstākļus, šaurā dzīves izpratnes telpā. Tās nepieņem neizbēgamo realitāti to pārveidojot , cenšoties mainīt vai ignorēt.Tās neredz gaismu tuneļa galā, vien prāto, kā noturēties drošā attālumā no gaismas radītā apžilbuma.
Bailes pārtiek no bailēm. To zinu. Tieši tāpēc, mani prieka meklējumi ir tik baiļpilni. Meklējot prieku, neizbēgami sastopu bailes sevī vai citos. Bailes apliecina sevi sev pašām. Prieks ir tik rets, tā ir neierasta parādība baiļu valstībā. Tad savas bailes radījis un pieredzējis prāts saka: dzīve ir smaga un prieka ir maz.Piebilstot: bet es gribu būt priecīgs!
Pa vienai un vairumā, bailes čubinās manu smadzeņu krokās, siltas dzīvības asiņu plūsmas tecējumā.Un kad man sāp, es zinu- kāds baiļu vīstoklis radījis aizsprostu manā dzīvības sulu tecējumā. Un kad man skumji, zinu- bailes ir badainas. Tām vajag ēst. Tās piemeklē viltīgus vai ierastus ceļus , kā tikt pie ēdiena. Tās vienlīdz pabaro gan pašu saimnieks, gan viss, no kā paēst var ārpasaulē. Tās nevainīgi vai uzbrūkoši, bet nekļūdīgi uzmodina bailes cilvēkā, kas to neapzinoties, reaģē uz manām bailēm. Neapzinoties, tas pabaro savas bailes.
Neapzinoties bailes sevī, ar tām baroju man tuvo un tālo pasauli. Papildinot sāpju jūru un padzeroties no tās. Es bailes saucu par savām, nenojaušot to izcelsmi. Baiļu enerģijas frekvenci uztver attiecīgās frekvences noskaņots prāts. Šī frekvence caurauž civilizācijas šodienu. Tā ir visur un skar visu. Mans prāts ir noskaņots tās uztveršanai. Tas uztver signālus un tos raida tālāk. Neviens nekur nav pasargāts no civilizācijas radītās enerģētikas informatīvā lauka iedarbības uz savu domāšanu. Cilvēkprāts ir apveltīts ar domāšanu, radot domplūsmas. Bailes uztverošam prātam , pašapliecināšanās ir baidīšanās. Tad sevī no visa mentāli atdalīta personība , laika gaitā, nogurst no savām domām. No domām, kas nes nemieru un spriedzi, nelāgu pašsajūtu un fiziskās sāpes. Uztraukumu par niekiem, vai apātiju pret dzīvi. Bailes no realitātes, kas ir dzīves dzīvīgums, no manā prātā veidotā EGO (es), tiek paustas dusmojoties, skumstot, vēloties, aizvainojoties, nepiedodot, nepieņemot, strīdoties, pierādot, apgalvojot, neieklausoties, nesadzirdot, zinot patiesību, ignorējot, negribot, nedarot, darot negribīgi, bez intereses, neizzinot savu domāšanu, nevēloties saprast, nevēloties mainīties, balstoties pieredzē , trīcot pie visām miesām, nespējot domāt skaidri, mīlot ar nosacījumiem, darot vairākus darbus vienlaicīgi, darot un domājot, vērtējot, nosodot, veidojot savu mazo pasauli kurā ir droši, bēgot no sliktiem notikumiem, cilvēkiem un apstākļiem, pretojoties tam kas ir. Šīs bailes rada ilūziju par sevi pasaulē. Tās veido manu es apziņu. Bailes ir manā tradicionālā domāšanā. Tās ir cilvēkos , kas dzīvo pašlaik un cilvēkos, caur kuriem esam dzimuši. Tās būs arī mūsu bērnu bērnos.
Bailes ir radījušas pretestību dzīves būtībai- piedzīvot savu būtību. To satikt un atpazīt gan formās gan bezformīgajā. Sajust dzīvi sevī. Dievu sevī. Mans es dzīvo šaurā apziņas maliņā, tāpēc baidos no tās noslīdēt un iekrist nezināmajā, manam prātam nepieredzētajā, kopējā dzīvē. Baidos no nezināmā, tāpēc , nosacītības vadīts turos pie esošā. Pie esošajiem uzskatiem, domām, prasmēm, vērtībām, tradīcijām, ieražām, paradumiem. Turos pie sava rakstura, kas ir ieprogrammēts manā datu kartē. Mana domāšana ir uztveroša. Tā reaģē un nepieļauj. Tā zin , kas labs , kas slikts, tādēļ tā vērsta uz pašlabumu. Tā baidās no dzīves, no cilvēku reakcijām, no notikumu pavērsieniem, no kļūdām. Tā baidās no nespējas brīžiem, no slimībām un nāves. Tā pieprasa mīļumu un labestību, jo ir nogurusi sevī. Tā nespēj būt atbildīga par savu dzīvi, jo viss, ko tā apzinās, ir mainīgs. Iegūtais vienmēr tiek zaudēts. Tā nespēj zaudēto nosaukt par ieguvumu nākotnē, un nepieķerties iegūtajam, lai nejustu zaudējuma smagumu. Tomēr mans prāts ir kļuvis vērīgs uz sevi. Tas ir sapratis, ka viss kas ir pašlaik , tāds ir tāpēc, ka to tādu redzu. Tā esmu mācīts un pieradis redzēt. Un šis redzējums, mana prāta apstrādāts, manī aizklājis prieku par dzīvību. Fakts, ko apzinos.
Manī esošās sāpes ir atmodinājušas vajadzību būt vērīgam, ievērot un iepazīt sevi. Neziņas un nespējas laikā, ko pavadu vērojot savu domu plūsmas, savu ķermeni un tā reakcijas, savas pozas, sejas vaibstus un sapratni par lietām, esmu kļuvis iejūtīgāks pret sevi , pret savu uztveri, pret sāpēm sevī un citos. Redzīgāks. Esmu atvēris jaunu , tīru lappusi – kuras atvēršana manī atklājusi vērību uz dzīvības enerģijas plūsmu klātbūtni. Sākot pašizziņu, nonāku pie faktu apziņas. Atsitos pret baiļu sienu, kas manī. Tad baidos. Brīžos, kad pēkšņi spēju sevi atdalīt no mana prāta radītās realitātes, redzu savu ierasto domu neīstumu. Redzu sava prāta dabu, kas dara mani nelaimīgu attiecībās ar cilvēkiem. Redzu sevī kaut ko, kas mīl izcelt un pieķerties vārdam, nevēloties noklausīties un izprast visu teikumu. Saprotu, ka briedums nevar iestāties , ja bērnība nav izdzīvota. Manī esošais mazulis, vēl iekšēji raud. Tas ir nobijies un vēlas , lai to apmīļo. Cilvēkos dzīvo ne vien viņu bērnības stāsti. Cilvēkos dzīvo mammas un tēvi, vectēvi un pirmtēvi. Manī ir civilizācijas vēsture, tagadne un nākotne.
To visu sevī nes katrs no mums, un katrs no mums , kā personība, rada un rāda sevī cilvēci kopumā. Es esmu cilvēks. Vai es jūtu savu esību? Cik dziļa ir šī sajūta? Vai manas esības apliecinājums man pašam un citiem , ir mana domāšana. Spēja domāt? Vai dzīvību var apdomāt? Vai es jūtu dzīvību sevī? Vai to esmu izdomājis un radījis es? Kas manī ir īsts , stabils un nemainīgs? Kas manī ir uzticams un drošs. Varbūt tad, kad mans prāts spēs ieklausīties, tas sadzirdēs atbildes, lai noskaidrotos sevī priecīgi dzīvs…

***

Pastāsti bērnam, kā sauc putnu,….un viņš to nekad vairs neredzēs. Viņš zinās putna vārdu. Māci bērnam redzēt bezvārdu būtību.un būt jūtīgam.

***

P e r s o n ī b a n e s p ē j

Personība nevar sastapt Dievu. Arī sevi nevar. Tā sevi zin , kā savas spējas apliecināties domās par sevi un Dievu. Personība ir aizņemta ar izdzīvošanu savā sapnī, kura saturs ir viņas pašas radīts. Šajā sapnī Dievam ir loma. atkarīga no tā, ko personība par Dievu uzzinājusi ,iemācījusies ,liktenim(sapnim) turpinoties. tikai daži cilvēki , tūkstošgadēm ejot ir piedzīvojuši Dievu. Sevī. Caur savu apziņu paužot cilvēcei atziņu- nekas , nevar pastāvēt nošķirti. Viss ir vienots. Viss ir Dievs. Pārējie , pa šo laiku , Dieva koncepciju apliecinot, ir kāvuši sevi un citus ar tādu ticības spēku, ka jebkurš visuma nostūris var izdvest vien līdzjūtīgu nopūtu.
Ja es nespēju apzināties savas “dabas”, sev un citiem radītās sāpes,(savu pretestību realitātei), tad es nespēju būt redzīgs un jūtīgs uz pasaules ciesšanām.
Mēs visi esam pasaule. Visos līmeņos vienota.
Neieskatoties, neizzinot sevi, es dzīvoju sapnītī, un spēju būt vai nebūt tajā, ar spēju cīnīties vai bēgt, tieši šīs īpašības tiek stiprinātas, dzīvojot savas miesas un domu pasaulē. Lai gūtu labumu sev no pasaules. Arī attiecībās. Tāpēc attiecību nav. Nav cilvēks. Ir vajadzības apmierinājums, kas veido ierastību, pieradumu, drošības sajūtu. Ir nosacījumi, uzstādījumi un prasības Nav dziļuma, ir virspusēja satiksme. Nav pašizziņas attiecībās, ir zināšanu realizācija, reakcijā. Lomu spēle, starp indivīdiem, tautām un nācijām. Sevi neizzinot , mēs nekad neuzzināsim par saviem aktiertalantiem , lomu spēlējot. Lomas dzīvotspējai nepieciešama pieslīpēšanās, kompromiss, upurēšanās mīlestības vārdā. Ja mīlestībā vadošo lomu spēlē saistības, atbildība un pienākums, tad šie trīs attiecības pārvērš idejā un tās realizācijā. Un kādā atvērtības brīdī izteikti vārdi- mīlu tevi tādu, kāds vai kāda esi, paliek par reiz , uz laika līnijas izteiktiem vārdiem. Mēs nevaram atļauties būt paši, bailēs tikt nesaprastiem, bailēs zaudēt komfortu, tikt izraidītiem no sapņa.
Dievs ir otrā cilvēkā, visā dzīvā un nedzīvā. Viss ir Dieva parādīšanās. Redzīgajam, kam IR, ne sapņotājam, kam Būs. Dievu var apzināt ar Dieva acīm sevī.
Mēs redzam laimīgas maskas, lai tās pieder mācītājam, sludinātājam, psihoterapeitam, dziedniekam, Tev vai man .
Tā izpaužās Dievs.
Vārds ,Dievs ir novalkāts ,
Bez vārda ,viss ir Tas. Tas ir Viss.

***


D e b e s i s

Vai tās debesis , kuras vēroju, ir noslēgta sistēma?
Tās ir bezgalīgi dziļš ekrāns. Ieskaties tajās , tās paliks par fonu putna lidojumam, mākoņu rakstiem, austošai gaismai un dziļai tumsai.
Debesis ir tieši tik un daudz, lai es tās vērtētu kā skaistas, zilas, plašas vai bezgalīgas.
Lai gan , mana debesu interpretācija , man ir svarīga, tomēr pašas debesis no tās ne iegūst ne zaudē savu patieso būtību. Es priecājos par savām spējām saskatīt un reizē arī skumstu , par savām spējām saskatīt tik maz.
Ar domām par debesīm nevar tās izzināt.Domas dzimst no pieredzes, no zināšanas, tās tikai papildinās, nekad nesniedzot vairāk , kā zināšanas . Ar katru jaunu kosmisko lidaparātu atklājumu, manas zināšanas piepildās. Es vienmēr esmu nezinošs, jo nojauta , ka zinu maz , ir milzīga.Jo tālāk , fiziskajā plānā no manām smadzenēm atrodas realitāte , jo mazāk esmu spējīgs to uztvert. Zināšanas= 0,000 – Nojauta par nezināšanu = 99,999. Vienīgās stabilās zināšanas , par debesu izzināšanu ir tās, ka nekad nezināšu visu. Kā vēl var izzināt debesis? TĀS VAR PIEDZĪVOT.
Kas ir debesu vērotājs? Kas ir vērtējums par redzēto, kur tas dzimst? Vai tas , kas radījis mani, radījis debesis, zemi, zvaigznes, kaimiņa kaķi un pašu kaimiņu? Un ja visam šim , ko mēs redzam, dzirdam, utt., ir viens izcelsmes avots, viens “Tētis”, tad ,- Kas ir tas , kas NOVELK ROBEŽAS, atdala un nošķir citu no cita. Vai saule nespīd visiem? Vai kaķis zin , ka ir kaķis un dzīvo savu, apzinātu, konceptuālu – kaķa dzīvi?
Kas mani veidojis un turpina to darīt atšķirīgu, fiziski un garīgi?
Vai mana “es” fiziskais plāns- ķermenis ir atšķirtības bāzes vieta?
Varbūt esmu pašradījis savu “es”. Izdomājis. Tad tas dzīvo tikai domās par “sevi”- ilūzijā.
Kāpēc es vispār aizdomājos tādā virzienā, dziļumā? Kas esmu es, kas domā? kas ir doma, kuru es domāju?
IZZINI SEVI, ZINĀSI VISU. Prātam liekās neprātīgi ieskatīties savā dabā. Un tomēr, visas ATBILDES IR MANĪ. Tās nāk līdz ar paša prāta dabas izzināšanu, Līdz ar apziņu par atdalītību un atdalītāju. Prāts ir sagūstījis sevi , izveidojot egoistisku domāšanu, kas balstās nestabilās zināšanās, un to bāze ir “es”.
Debesis , daba, cilvēki, pasaule, ir iepazīstami vienīgi saplūstot ar tiem vienā veselā. Šī saplūsme , caur sevis izziņu, nebalstās uz cilvēka spējām. Tā ir pašreizējā civilizācijas, kolektīvā ego “attīstības” seku rezultāts, kurš skar katru individuālu , šo planētu apdzīvojošu cilvēku, caur viņa prāta viļņošanos, nemieru , steigu, dabas un sociālajām katastrofām. Vai to izjūtam, ir atkarīgs no apziņas stāvokļa. Jo tā guļošāka, jo šķietami pasargāta sava , rūpīgi koptā mazdārziņa ietvaros, jo prāts spēcīgāk atdalījies no visuma enerģijas plūsmām. Jo tas jūtīgāks un reaģējošāks , jo iekšēja vajadzība atrast SAVU patieso ES- tuvāk.

***

P ļ a v ā

Pļava – ziedu kopums . Ziedkopa, kopība, saspēle. Zāle pie zāles, škirne pie šķirnes, forma pie formas, krāsu un smaržu , klusu un skanīgu noskaņu nesaskaitāmais sakārtotais haoss. Pļava -enerģiju dancis, deja, rotaļa. Tā sevī ieņem, lai no sevis atbrīvotu . Te apklust uz brīdi saspringtā prāta troksnis.
Te uzmanība kļūst uzmanīga un apziņa sāk apzināties. Nātre iedzeļ, lai turētu modru. Lai justu , lai atpazītu niezošo sāpi sevī. Plikām kājām zāli minot, uzkāpjot siltam un aukstam, sausi čabošam, rasā iemirkstot, stindzina pēdu līdz pakausim. Pļava liek sajust sevi, caur cilvēkjūtību. Ne domājot, bet esot dzīvam dzīvajā. Zinot un piedzīvojot , visa esošā vienotību. Pļava ir mājas , vide un esība. ,grauzējiem, rāpotājiem, līdējiem, lecējiem. Tie dzīvo vienā laikā , vienā telpā ar mums. Redz pļavas saknes , debesīs slienamies. Virs pļavziedu galotnēm, tie redz cilvēka soļus. Tos, kas uzkāpj, nopļauj, dedzina, aplej, uzspļauj. Nejūtot zemi, pļavu un ziedu zem domas un auguma svara.
Pievēršot uzmanību , veltot laiku, pļava spēj dziedēt no paštēla radītās maskas neīstuma, apzināt un noārdīt cilvēka vienuma, vienatnes un vientulības robežas. Tā spēj dzēst laiku, tēva un dēlu atšķirīgo gadskārtu svarīgumu. Tuvināt un sabīdīt vienā veselā, laikā un notikumos radušos individuālo izpratņu kontinentus. Caur dabu es mācos dzīvību sevī. Caur pļavu es atklāju tagadni. Tagad es esmu. Es apzinos savu esību. Es esmu apziņa. Jo vairāk apzinos, jo dzīvāks esmu.

***

Z ā l e

Zāle ,vasarai sapumpurojot, aug debesīs. Viena pie otras ,cita pie citas. Zālītes , nezāles, smalkas un vālu vālēs savālētas. Puduros un klājeniskos , zaļa caurvītos , sulīgos leknos un vientuļos stiebros, lapās,pūkās, ziedos, pārpārēm , – viss dzīvs.
Es rauju zāli no zemes , caur cimda audumu dzīvu sajusdams. Rauju , klausoties sevī domu, sajūtu, vērojumā dzimstošu jautājumu. Zāle ir tuva. Krauju izrauto zāli kaudzē un saredzu zemi, jau bez zāles zaļuma. Tā skatās man acīs. Zeme pie mājas akmeņainā pamata , uzrunā mani. Tā runā manī. Bez vārdiem- , kuru tulkojums tāds: izrāvu zāli ar sakni. Ar vēlmi, lai sakne nāk līdz, lai izceļās no zemes pati zāles sākotne. Ar vēlmi ,lai uz visiem laikiem mana betona siena brīva. Smuka un pārskatāma. Lai skats nepinās , lai skaidrs un pārskatāms skatāmais. Lai miers
Es rauju zāli no zemes un domāju,- ko es daru? Kāpēc? Kas ir tas vieglums un prieks, kad esmu atbrīvojis koku, krūmu, konstrukciju , ceļu, taku stigu ,-atbrīvojies no zāles?
Es zinu, ka zāle un zieds ir pasaule. Es zinu, ka gaidīju zāli pavasara saules staros. Es to sagaidīju, saņēmu prieku no tās, bet tagad no tās cenšos atbrīvot skatu. Pēkšņi sajūtu sevī zināmu vardarbību pret to , ko patiesībā mīlu. Sajūtu arī šīs sajūtas apziņas klātbūtni. Tā nav pašpārmetums , kurš rada spriedzi. Tas ir viegls kautkas. Zinu, ka varu būt radošs , ievērojot un respektējot zāles vajadzību būt. Atstāju pie mājas zāles paklājiņu, piešķirot tam acumirklīgu formu.
Vai mans vardarbīgums ( vēlme kontrolēt) ,atrada formu, kādā izpausties? Varbūt, tomēr sajutu ne lepnumu, bet pateicību. Izlīgumu.
Zāle ir parādība, tāpat kā vējš saule un ziedēšana. Tāpat kā krāsa, vasara un patikšana. Viss , kas parādās- parādība. Es redzu to zaļu augam starp starpās, kārtu kārtās, tā iesējusies , lai parādītos , būtu un nozustu. Zem sniega, rudens dubļos, sausumā un ugunī- tā nav vairs. Uz laiku nav. Tā parādās atkal. Izrauta ar sakni, tā tomēr neizravējās. Tā sevī atkal un vienmēr apliecina dzīves dzīvīgumu.
Es esmu drošībā.Ierasti darbu padarījis. Stāvu pie tā, ko no zāles tiko atbrīvoju. Un skatos, jūtu, sajūtu, klausos sevī. Ko ieguvu, ko zaudēju? Tas pēc padarīta darba. Var padarīt un var nodarīt. Es daru ierasti, iemācīti, prieku gūstot apziņā, ka pareizi daru. Kā visi daru un tā daru, kā kārtīgs saimnieks , kā koptības un sakoptības zinātājs. Es daru , kā jādara. Bez pašizziņas, bez ievērošanas un sajušanas. Ir sajūta un ir skaidrība, ka tas ko un kā daru, ir vecā ieraksta , mīļākās dziesmas nepārtraukta atskaņošana. Vēlme būt drošībā,būt pieņemtam un atbalstītam, vēlme baudīt dzīvi, laimi, mīlestību.
Ir sapratne ka , atšķirtības , unikalitātes, varēšanas, mācēšanas, spēka un varas, uzbrukumu un aizstāvību, tradīciju un progresa, nacionālo ,politisko, ekonomisko, reliģisko, individuālo un kolektīvo ieradumu, pārliecību, izdzīvošanas programma- ved arvien lielākas spriedzes laukā. Pierādījumu, attaisnošanās un pārliecināšanas laiks agonē. Tas notiek redzami. Individuālajā un kolektīvajā cilvēka radītā pasaules uztverē un notikumu faktos.
Šī stresa iedarbība jūtama cilvēkos, notikumos, dabā. Manī.
Vienlaicīgi, jūtama arī individuālās apziņas atmoda. Šķietami niecīgos notikumos, sajūtās, domās. Tas, ko , vadoties pēc ierastās domāšanas uzbūves , droši varētu vēstīt nenormālību- liecina kolektīvās , stereotipās domāšanas klātbūtni pasaules uztverē.” Normālais” cilvēks karo sevī un karo citos. Vecajā sistēmā, cilvēks ir galvenais starp visu, kas ir. Tas ir sistēmas sastāvdaļa. Skrūve civilizācijas evolūcijas mehānismā, lielgabalu gaļa, apstākļu sakritības upuris, tirāns, bēglis. „Normālais” cilvēks ir loma, tas ir amats, tautība, piederība.
Brīdī, kad cilvēks sajūt zāles esamību, viņš sajūt savu dziļāko būtību. Un tā nav baiļpilna eksistence nedrošā pasaulē. Zāles esība nav atdalāma no cilvēka esības. Ievērojot savu spēju sakņoties ierastībā, notiek apzināšanās. Tikai tad, var saprast- es neesmu nekas no tā, par ko sevi uzskatu. Tās visas ir manas šķietami nopietnās un nemainīgās pārliecības.
Zāle , kas aizaug priekšā, apaugot cilvēkroku , cilvēkprāta darinātu konstrukciju, pārāk uzkrītoši norāda uz šo konstrukciju laicīgo galu. Uz to nepilnību un nespēju būt vienmēr. Uz nespēju būt mūžīgi. Tā norāda uz konstrukciju nestabilitāti. Uz bailēm no dabas un prāta (likteņa) spēku postošās , neprognozējamās klātbūtnes. Zāle pašsējās, pašaug, pašparādās un pašpazūd. Tā viegli parādās un viegli pazūd. Tā viegli plēš asfaltu, irdina pamatus un viegli zied. Tā zaļo un kalst bez problēmām. Bez nožēlas. Tā netērē, tā rada. Zālē var pazaudēt sīkos , laicīgos dārgumus. Tajā var pazaudēt laiku un atrast mirkļa brīvību. Tajā var atrast vēsu un mundrinošu enerģiju, izplestām rokām guļot lauka vidū, skatoties bezgalības debesīs. Bezdelīgās. Nedomāt bet būt. Tajā var pietuvināties sev, atklāt sava mazā –es- niecību un spēku. Nedzirdot zāle elpo. Vienā elpā ar tagadni, ar mani tagad, kad apzinos dzīvību sevī.
Es nopļauju zāli . Es nopļauju pļavu pliku. Parasti. Ierasti.
Šodien atstāju ziedošā pļavā, ziedošas pļavas strēmeli . Es nesteidzos visu darīt kā vienmēr. Šodien es radīju: iespēju pļavas zālei dziedāt cauri vasarai. Es radīju iespēju sev ievērot savu pļavu sevī pašā. Savu mīlestību, savu radošumu un prieku par varēšanu sajust. Atļaušanos nenopļaut visu. Es varu pielāgoties ceļam pa kuru eju. Es varu to veidot. Esmu pļavas zāles liecinieks. Mana brīvība ir saistīta ar pļavas brīvību. Tā ir saistīta ar visu dzīvo radību, kas dzīvo tajā vienā laikā ar mani.
Mana brīvība ir saistīta ar manas apziņas brīvību. Ļaut vai neļaut būt. Neliedzot un nenoliedzot arī to pretestību, kas manī pretojās realitātei, tam , kas ir. Pretojās dzīvespriekam , kas rodas pats no sevis brīžos, kad esmu saskaņā, sadarbībā un iejūtībā. Nezināšanā , kā jābūt. Kluss.Attiecībās ar sevi – dzīvē. Un viss , ar ko esmu attiecībās, ir mans spogulītis. Visu attiecību enerģija- dzīva uzmanība, klātbūtne.
Viss mainās pats no sevis, sevī. Nekas nebija un nebūs. Viss ir. Visu var atpazīt sevī. Dzīvot var tikai tagad. Vienmēr tagad.

***

P i e m ē r a p ē c

Esmu apzinājies savu stāvokļu nepastāvību. Piemēra pēc: Ejot pastaigās pa lauku ceļu, brīžos, kad esmu savās domās, faktiski pat neapzinos savu iešanu. Tā notiek mehāniski. Ķermenis virzās laikā un telpā, neapzinot sevi un apkārtējo pasauli. Bet, ja apzināti , uzmanīgi vēroju sevi un ceļu, tikai tad man tiek dota iespēja saskatīt. Skatīties vēl nenozīmē spēju ieraudzīt. Un tad , kad notiek saskatīšana ,tad redzētais spēj mainīt redzētāju. Mani. Reizēs, kad apzināti atveros savam ceļam, kļūstot par tā klusējošu vērotāju , esmu baudījis spēju saņemt saules, ceļa, koka, smilgas, zāles, sniega, bizbizmārītes, vēja, un daudzu , mana ceļa elementu enerģiju. Jo vairāk vēroju savu ceļu, tā notikumus, jo spējīgāks esmu tos izjust. Izjust sevi tajā. Ik reiz šādas pastaigas dabā , neskatoties uz gājienam patērēto enerģiju, ir devušas priekpilnumu , transformējot nemieru mierā. Viss,neatkarīgi no tā , vai to apzināmies, sastāv no enerģijas. Arī es esmu enerģija. Viss, kas taustāms , redzams mana ķermeņa uzbūvē, sastāv no enerģijas. Dažādām tās vibrācijām. ( ūdens , kurš ir sasalis, šķidrs vai tvaikveidā esošs ir ūdens., neatkarīgi no tā , kādā stāvoklī tas atrodas, un tā stāvoklis arī ir enerģijas forma) . Arī mana doma sevī nes enerģiju. Tā iedarbojas uz jeb ko , par ko domāju. Objektu skar manas domas vibrācija, frekvence. Paplašinoties apziņai, enerģijas apmaiņas lauks kļūst plašāks, sevī ietverot arī šķietami nedzīvas formas. Akmeni pētot atomu mikroskopā, kļūst skaidrs , ka atomi un elektroni kustās, nerunājot par kvantiem, kas lēkā , parādoties te un tur. Tā ir enerģija. Un ja to apzinamies, spējam apzināti saņemt no laukakmeņa un dot tam savu.
Cilvēki ir droši ierastībās. Zināšanās par un ap. Tādēļ aizvērti savām patiesajām spējām. Un arī tas, ka sevi neizzinām ir tradicionāli, ierasti. Un tas ir tā kā tas ir….

***

S t a t i s k i p r i e k š s t a t i

Reiz, Amerikā, ēdot pusdienas , uz maizes iepakojuma ieraudzīju uzrakstu: “Daves killer bread”. (Deiva slepkavas maize).
Smalkiem burtiem arī stāsts: Reāls cilvēks Deivs (nejaukt ar Dievs latgaliski) , noteiktiem apstākļiem sakrītot, tiešām darījis galu septiņiem līdzcilvēkiem. Ilgus gadus cietumā esot, Deivs , uzdevis sev jautājumu: “Vai pēc tā ļaunuma, ko esmu darījis, man ir iespēja darīt labu?” Cep cilvēkiem maizi. Tādu iekšēju atbildi viņš saņēmis. Apziņas lēciens no slepkavas uz maiznieku , bija dzīves enerģijas pārpilns. Deivs, neko , nekad nestrādājis, neskolots, nolemtais, ar savu , mīlestībā cepto maizi, spēja lauzt priekšstatus pusei Amerikas maizēdāju. Deivā un sevī saskatot vienotību. Atlaisšanu, pieņemšanā.
Priekšstats.
Esmu izveidojis priekštatu par sevi. Saaudzis ar to .Ja esmu vienatnē , ar savām ierastām domām un darbībām uzturu savu priekštatu, mīlot sevi, vainojot sevi, komentējot vai kontrolējot sevi.
Sabiedrībā mans priekštats par sevi ir izstrādājis uzvedības , reakcijas normas, attiecībā pret sevi un visu.
Ceļā sastopas divi. Es un Tu. Tev ir izveidojies priekštats par sevi un par mani. Tāpat man. Satiekas divi priekšstati. Domas , kas nostiprinātas zināšanā. Priekštatus uzturošas domas, diviem indivīdiem, nav dvīņi. Tās ir jāsaskaņo, jāpakļauj, jāmaina, jāpārliecina. Agrāk, vai vēlāk šādās attiecībās parādās upuris, tirāns vai vienaldzība. Pavērojiet savus priekšstatus darbībā, smalkās psiholoģiskās izmaiņas , satiekot dažādus , jums zināmus cilvēkus, jums esot ierastās vai neierastās situācijās. . Zināšanas par cilvēku un notikumiem, nekad nevar būt pilnīgas. Priekštati nav pilnīgi. Tie vienīgi spēcina maskas, kuras sev un citiem esam piešķīruši. Priekšstats ir pieredze, kas glabājas atmiņā, radot domas tagadnē, un tagadne tad vienmēr gūst pagātnes vaibstus. Ne pati tagadne, tās uztvere. Mirušā atdzīvināšanas mēģinājums.

***

P u t n s

Putns mani redz ikreiz , kad es esmu tā tuvumā. Tas ir vērīgs putns. Redzu un dzirdu, to , mazmaziņu , sēžam koka zaru haosā, un vienā mirklī saprotu, ka nespēju būt līdzīgs putnam tā jūtīgumā. Mežā esot, mani jūt putni, zvēri, koki, zāle un zeme. Es jūtu tikai tad , kad ieraugu, izdzirdu, saožu. Es nejūtu to citādi, kā vien prāta radītos signālos, brīdī, kad pievēršu uzmanību vērojamajam objektam. Vērtējums ierāmē mani sajūtās. Sajūtās, kuras rodas salīdzinot to , ko redzu un dzirdu, ar manu tiešo vai pastarpināto pieredzi. Neesmu saticis vilku uz meža takas, bet ja to satikšu, tad visticamāk es automātiski baidīšos . Lai gan zinu, ka bailes ir tās, kas liek sastingt vai uzbrukt. Izdzīvot vai mirt. Tās ir agresīvas iekšēji un ārēji. Tāpat zinu, ka kritiskos brīžos , bailes mēdz pazust. To vietā nāk skaidra , neemocionāla rīcība. Tieši šādos momentos pieņemtie lēmumi, bieži vien ir spontāni un to sekas ir pozitīvas. Vilks jūt arī manas bailes. Tas uztver un reaģē. Zvērs sen jau sajutis manu tuvošānos, tāpēc mūsu tikšanās ir gandrīz vai neiespējama. Ar vilku tiekos vietās, kurās starp mums ir sēta- rāmis , kurā dzīvnieks izlikts apskatei telpiskā gleznā. Es maksāju par tikšānos ar dabu. Daba savukārt- mani vēro nekam neko necik nemaksājot. Ejot caur mežu esmu sajūtams visai dzīvai radībai, tomēr nespējīgs uz vienotu visas dzīvības izjūtu sevī. Putna dzīve ir dzīvāka par manī esošo personību. Putns nav aizķēries pagātnē, vai par rītu noraizējies. Tas vienmēr ir tagad, brīdī ,kas notiek, dzīvē. Mana , iekšējā putna patieso jūtīgumu, pieņemšanu un nepretošanos mirklim, ir aizstājusi emocionalitāte – neskaidrs prāts. Pieķeršanās savai pareizībai, neievērojot un nevēloties ievērot šīs pareizības atsvaru- nepareizību. Mirklī, kad esmu emocionāls, esmu aizvērts patiesībai, tai , kurā viss esošais ir tāds , kāds tas ir. Patiesībai, kurā ietilpst manas nepareizība un tās pašpieņemšana. Kamēr sevi apzinos, kā no visa atdalītu cilvēku- savas dzīves pieredzētāju, neredzu , nedzirdu, netaustu pasauli citādi, kā vien attiecinot tās izpausmes pret savu izpratni, kas ir manas personības iedzimtais un piedzīvotais kopums, šis es. Šis es, kurā aizmidzis dabiskais jūtīgums par visa vienotību.
Es sevī satiku putnu. To mazo un niecīgo, zaru zaros tupošo. Satikt, man nozīmē sajust. Sajust sevi kā uzmanību, kā vērību. Sajust brīdi, kad mans skats ierauga putnu, un sajust putna vērīgo skatu, tā možās actiņas pat neredzot.

P.S. Manī ir putns. Es to mīlu!

***

S a t i k š a n a

Satiku koku , kas lika apstāties. Esi vērīgs, un skati zīmes. Tās var nedot zināšanas, tomēr tās redzot, tu atvērsies apziņai, priekam par spēju saskatīt . Tā tev būs vēl neapgūta enerģijas rezerve. Jo vairāk tu ievērosi, jo vairāk tev rādīs. Jo mazāk tu prasīsi ko tas nozīmē, jo vairāk tu sajutīsi pasauli. Klusībā pateikties , pastāvēt un iet, ar vieglu smaidu.

***

V i ņ š V i ņ a

Savstarpēja enerģiju apmaiņa ir veiksmes dzinulis sievietes un vīrieša attiecībās. Jebkuras attiecības dzīvajā dabā ( bet nedzīvas nemaz nav), balstās uz enerģijas apmaiņu. Iespējams, tikai cilvēks spēj apzināties, gan mīlestību , gan ciesšanas, ko nes šī enerģiju apmaiņa dažādos dzīves brīžos (precīzāk mūsu domās par notikumiem). PIEŅEMTĪBA: Ja sieviete saredz vīrieša dabiskās enerģijas plūsmas, tad tieši šādi jūtīgi (gudri)redzoša sieviete spēj piešķirt vīrieša (bet varbūt kopīgam) lidojumam virzienu, jaudu, baudu, mērķi. Savukārt jūtīgs (gudrs)vīrietis, jūtot sevī augšminēto pieplūdumu, zin, nojauš un rada apstākļus enerģijas avota( sievietes) labklājībai. Tā ir enerģiju spēle, saspēle, kuru vada prāts,tā kontrole,instinkti, zināšanas( pieredze un audzinātība). Šīs spēles ceļi nav zināmi, tie ir vēlamie, gribamie, un spēles rezultāts vienmēr ir LIKTENIS. Mainoties sievietes vai vīrieša , prāta vibrācijām ( dzīves notikumu- , likteņa vai apziņas maiņas iespaidā) , parasti mainās enerģiju apmaiņas procesa intensitāte (mainās ierastība). Šajā spēlē, jāiemācās apzināti ieguldīt enerģiju, attiecību kvalitātes noturēšanā. Šis modelis( VIŅŠ+ VIŅA) varētu būt valdošais tā sauktajā rietumu kultūrā. Rīcība= sekas ir šī modeļa lineārais skatījums uz attiecību kvalitāti, kuras mērvienība =mīlestība. Attiecības veidojas starp divām formā un saturā atšķirīgām personībām, diviem mirstīgiem ego, kas savā mainīgumā jau ietver arī attiecību mainīgumu un mirstību. Patīk un ir pieņemams, vai riebjās un neder, ir mūsu prāta un pieredzes atzinums. Tādēļ attiecības un tās ietverošā enerģija ir pulsējoša, nestabila, bet tomēr cerības un ticības stiprināta.Ieradums , kas balstīts baiļu enerģijā , (kā būs, un 1000 vēl domu) tur cilvēkus vienotā telpā un laikā , kuru pilda dažādas, nesaskanīgas enerģijas. Emocionāla mīlestība (laime), tad pagriež otru monētas pusi ( nepatika, sāpes un ciesšanas) . VARBŪTĪBA: starp divām dvēselēm, var notikt saplūsme, kuras saglabāšanai nav nepieciešama enerģija, darbs.Enerģiju rada esība dvēseles apziņas stāvoklī. Tas nenozīmē, ka fiziskajā līmenī iestājas bezdarbība.Tas pilda savas funkcijas, bet vairs netiek vadīts no ego, prāta komandtiltiņa.Un tad , ja viņš viņai pienes rīta kafiju gultā,- ir labi abiem. Un tad viņa viņu mīl nevis tāpēc , ka viņš gudrs, smuks, sirsnīgs, dāsns, bet par viņa esību. Viņa mīl sevi ne miesas koptībai pateicoties, ne uzvelkot skaistas kurpes, bet par , viņa, un visa esības sajūtu SEVĪ. Dvēsele ir esība, kas , apzināta izpaužas visos apziņas līmeņos , ieskaitot fizisko realitāti. Kad dzimst apziņa par visa, arī sevis, nedalītu esību un vienotību( viņš un viņa) ir tikai šīs apziņas taustāmā virskārta, tad šīm divām esībām, kas būtībā ir viena un visa esība, pastāvēšana nav vairs jānodrošina enerģijas plūsmu apmaiņā. Tā ir pieņemšana un zināšana par sevi, tevi un visu. Un tā nav gudrība. Tā ir esības būtība. Otrs cilvēks var palīdzēt virzībā uz šīs esības, mīlestības un prieka atklāšanu sevī. tas var būt skolotājs līdz paša bezformas būtībai. Viss jau ir katrā vienā.Otrs ir var palīdzēt nonākt sevī. Un tad savienojas ne vairs tikai esības vīrišķā un sievišķā daļa (kas patīk prātam un jutekļiem, novedot pie sāpēm), bet pilnīgs kopums ar pilnīgu kopumu , ieplūstot kopējā esības bezgalībā. H. (No pieredzes un dziļām sajūtām safragmentēts)

***

V i s s V i e n s

Zīlē ir ietverts ozols,
Zēnā ir ietverts tēvs ,
Sākumā ir ietverts gals,
Galā ir ietverts sākums.
Es patiesi mīlu savu prātu, apzinot tā darbības uzbūvi, tā arī apzinot sava prāta radīto ciesšanu būtību. Apzinot sevi, smadzeņu darbība transformējās.
Realitātē , kas notiek pašlaik, ir ietverta dzīve, tā notiek, ar vai bez mana komentāra. Viss , ko redzu jebko , realitātē, dzīvē notiekošu, tiek manu domu pavadīts. Domas ir aprobežotas, jo tās var paust tikai mana , egoistiskā prāta – laba -ļauna atzīšanas signālus. Realitāte nemitīgi mainās, un tomēr ,prāts, visu , kas notiek katrā momentā ir spējīgs nosaukt “īstajos vārdos”.
Vai es mīlu un pieņemu sevi visu? Es(domas, darbi, vārdi, izskats, vecums, tautība, attiecības, spēja, nespēja, emocijas vai to nebūšana , slimums vai veselums materiālais un garīgais, un 1000 vēl kas) taču esmu realitāte , un jebkas uz šo brīdi , mainīgs esot, tomēr , vai es pieņemu sevi savā mainībā.
Vai es mīlu un pieņemu tevi visu? Arī tevī , jebkas , kāds uz šo brīdi esošs tieši tāds tas ir klātesošs.
Vai es mīlu un pieņemu savus bērnus? Jebkas , kas no viņiem nāk,uz ko tie spējīgi, vai jebkas , kas viņos un ar viņiem- ir realitāte.
Vai es mīlu un pieņemu dzīvi?
Ar ar visu, kas šai brīdī tajā. Nākošajā brīdī , dzīve jau būs mainībā, katrs atoms visā visumā jau būs mainījies. Varbūt vairāk mīlēšu un pieņemšu visu citā brīdī, ne tagad?
Kādā pubā Londonā , pie sienas pieliktais plakāts vēsta: Rītdien pie mums alus par brīvu!!! To izlasījis ,cilvēks , nākošjā dienā ieradies , jautā alu bārmenim. Uz ko cilvēks aiz letes, vien norāda uz plakātu, kurā melns uz balta stāv rakstīts: Rītdien pie mums alus par brīvu!!!
Mana Laime nebūs rītdienā. Rītdienā var būt kārtējā, retā laimīte.
Laime ir dziļuma iemītniece. Tā ir klusumā, tukšumā un mierā. Tāpat kā klusums, tukšums un miers ir laimes sastāvdaļas.
Tie nedzimst un nav radāmi ar darbību. Tie vienkārši ir. Un tie nemirst laikam ejot, jo ir mūžīgi.
Laimīte plunčājas seklumā- Virspusē- kā saules atspulgs ūdens vilnī. Esmu iemanījies veikt darbības, kuras rezultējās ar laimītes zibsni manā acī. iezibsnās arī no cilvēku un pasaules puses.Šad tad , apstākļiem sakārtojoties, laimīte iezibsnās arī no cilvēku un pasaules puses. Tā nu es , cilvēks- kā visi- būdams, izdzīvoju savu dzīvi, uzmundrinot savu ikdienu ar vārdiem: Es mīlu sevi, es mīlu tevi, es mīlu dzīvi. Un reizēm , savam prātam pa prātam saku- Tev taču nekā netrūkst, Vai – citiem cilvēkiem ir sliktāk, tiem klājas daudz sliktāk, Vai esmu dzīvs, bet šajā mirklī daudzi mirst!
Patiesībā, esmu apzinājies savu ilūziju, kas īsu mirkli dod apmierinājumu, tomēr faktiski , rada dziļu atkarību: Prāts nemīl visu mani, un par cik es asociēju sevi ar viņu, tad man šķiet , ka reizēm, vai vienmēr es jūtu kādas konkrētas iezīmes vai parādības sevī. Tātad, ja nu tomēr , kopumā sevi mīlu un pieņemu, tad tomēr atsevišķos gadījumos tas tā nav.
Līdzīgi ir ar tevis, bērnu un dzīves mīlēšanu. Kopumā mīlu, BET., ja… Un aiz bet, ja , to apzinot , var iekārtot daudzus , jo daudzus nepieņemšanas apstākļus.
Ja es nepieņemu realitāti pilnā tās izpausmē, to sadalot labajā un ļaunajā, vēlamajā un nevēlamajā,, tad es nepieņemu visu sevi, tādējādi vienmēr atrodot ko sevī nepieņemt, rezultātā izjūtot vien modes tendenci vai pienākuma apziņu pret sevi- sevi mīlēt.
Tāds, pusmīlošs un daļēji pieņemošs, ar vērtējumiem aprobežōjies, nespēju mīlēt citu cilvēku, bērnus, dabu, pasauli. Vienmēr manā mīlestībā būs sarkanās līnijas, kuru autors – egoistiskais , pa spundi ar sausām formu pasaules zināšanām barotais prāts. Prātam nav laimes durvju atslēdziņas. Viņš žvadzina daiļu laimītes atslēdziņu buntīti.

***